17.03.1928. Jeru pagasta “Pērlēs”, Oleru ciemā, Valmieras rajonā–17.06.2015. Lielvārdē; apbedīts Lāčplēša kapos Lielvārdē
Baleta mākslinieks, horeogrāfs, pedagogs, LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, LPSR Tautas skatuves mākslinieks, LPSR Valsts prēmijas laureāts, PSRS Tautas skatuves mākslinieks, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks, Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, VI–XI Deju svētku virsvadītājs, III–V Skolu jaunatnes Deju svētku virsvadītājs, Limbažu rajona deju kolektīvu virsvadītājs, XII–IV Deju svētku; VIII Skolu jaunatnes Deju svētku un Dziesmu un deju svētku “Rīgai 800” Goda virsvadītājs.
Uldis Žagata: “Nekāda krīze mūsu tautas dejai nedraud, tā nekad neapsīks, bet turpinās attīstīties uz mākslinieciskās meistarības rēķina. Mūsu folklora ir neizsmeļama: tur ir materiāli vēl daudziem tūkstošiem gadu. Galvenais – meistarīga horeogrāfija. Dejā jājūt horeogrāfa personību, viņa attieksmi pret savu laiku. Visa mana dzīve gājusi caur dejotprieku. Būt uzticīgam dejai visu mūžu – tas bijis manas dzīves augstākais piepildījums.“ /Krauja, Vita. Uldis Žagata: Būt uzticīgam dejai – tas ir manas dzīves augstākais piepildījums. Latvijas Avīze. 18. 06.2013./
1928. gada 17. martā – dzimis Jeru pagasta “Pērlēs”. 1937. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu. Mācījies Rīgas 48. pamatskolā.
1944.g. – iestājies Rīgas Valsts tehnikumā.
1944.–1948. g. – mācījies Operas un baleta teātra baleta studijā, vēlāk Rīgas Horeogrāfijas skolā pie Arvīda Ozoliņa, Valentīna Bļinova.
1948.– 1968. g. – Operas un baleta teātra baleta mākslinieks, solists, izcils raksturlomu atveidotājs.
1951. g. – sācis vadīt deju kolektīvu Baldones kultūras namā, vēlāk – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.
1963.–1968. g – TDA “Dancis” mākslinieciskais vadītājs.
1968.–1989. g. – Valsts deju ansambļa “Daile” dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs.
1970.; 1975.; 1980.; 1985.; 1990.; 1993.; 1998. g. – VI–XII Deju svētku virsvadītājs; VII–X Deju svētku mākslinieciskais vadītājs (kopā ar Ingrīdu Saulīti); XI Deju svētku scenārija autors un režisors.
1998.; 2003.; 2008.; 2013. g. – XII–XV Deju svētku Goda virsvadītājs
1972.; 1979.; 1984. g. – III–V Latvijas Skolu jaunatnes Deju svētku galvenais virsvadītājs un režisors.
2000. g. – VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītājs.
2001. g. – Dziesmu un deju svētku “Rīgai 800” Goda virsvadītājs.
1977.–1993. g. – Limbažu rajona deju kolektīvu virsvadītājs.
Deju svētkos kopš 1970. gada tikušas uzvestas vairāk nekā 30 U. Žagatas dejas, t. sk., “Es mācēju danci vest”, “Jautrās dzirnavas”, “Ai, tēvu zeme”, “Dejotprieks”, “Senais dancis”, “Pasaciņa”, “Dailes lokā”, “Zvejnieku svētkos”, “Tāles sauc”, “Garais dancis”, “Aiz ezera augsti kalni”, “Pūt, vējiņi!”.
1958.–1995. g. – deviņos jaunrades seju konkursos prēmētas 18 U. Žagatas dejas.
1963.g. – LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks.g.
1973.g. – LPSR Tautas skatuves mākslinieks.
1988.g. – PSRS Tautas skatuves mākslinieks.
1982.g. – LPSR Valsts prēmijas laureāts.
1998.g. – Trīs Zvaigžņu ordeņa virsnieks, IV šķira.
Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts.
U. Žagata vairāk nekā piecdesmit sava mūža gadus veltījis latviešu skatuviskās dejas attīstībai, pilnveidošanai un bagātināšanai. Viņš ir latviešu folkbaleta izveidotājs un viens no spilgtākajiem šī žanra baletmeistariem. Radījis vairākus simtus oriģinālhoreogrāfiju, bijis daudzkārtējs Deju svētku virsvadītājs, nodibinājis un ilgstoši vadījis Valsts deju ansambli “Daile”. U. Žagatas dejas iezīmīgas ar satura bagātību, formas daudzveidību, sarežģītu tehniku un emocionālu piepildījumu, viņa deju uzvedumi izcēlās ar scēnisku plašumu, spilgtiem raksturtēliem, dziļi sakņotu tautiskumu un dejotāju personības atklāsmi. U. Žagata visu savā dejas karjerā sasniedzis ar milzīgu darbu, un tādu pašu attieksmi viņš prasīja no saviem dejotājiem. Vairāki no viņa audzēkņiem kļuvuši par vadošo deju kolektīvu vadītājiem Latvijā, skatuviskās dejas veidotājiem un virzītājiem.
Uldis Žagata: “Darbs vienkārši ir jādara. Diendienā. Ar prieku. Folkloru ļoti cienu. Bet tā taču attīstās. Dejas tāpat. Tāpēc arī rodas jaunrades dejas. Ikvienam, ja viņš spēj, ir jāpasaka savs vārds savā laikā. Es vienmēr esmu priecājies par darbu, kuru daru. Savas jūtas esmu centies izteikt mākslā, caur deju. Arī pats laiks mums diktē jaunus, spriegākus ritmus, tāpēc man negribas, lai latviešu deja tikai lēnīgi vilktos. Tai jābūt dažādai kā dzīvei apkārt.” /Raitis Kalniņš. Šodien svētki – dejosim! Skola un ģimene. 1988. Nr.3/
U. Žagata ir pavasara bērns – dzimis 1928. gada 17. martā zemnieku ģimenē Jeru pagastā Rūjienas pusē. Rūjas un Sedas krastos iepazīti visi lauku darbi: gan ganos iets, gan par puspuisi strādāts.
Uldis Žagata: “Man no bērnības tuva zeme, zirgi. Tik tuvi, ka ilgi nevarēju izšķirties, par ko kļūt: par dārznieku vai ormani.”
Darba meklējumos vecāki 1937. gadā devās uz Rīgu. Tēvs Viļums prata kurpnieka amatu un iekārtoja nelielu darbnīcu, māte Marija audzināja Uldi un jaunāko brāli Ēriku un piepelnījās ar šūšanu. U. Žagata mācījās Rīgas 48. pamatskolā vienā klasē ar Viju Artmani, kura, gatavodamās stāties Dailes teātra studijā, mudināja uz to arī Uldi. Tomēr viņš izvēlējās arodskolu un 1944. gada rudenī iestājās Rīgas Valsts tehnikumā, lai apgūtu mehāniķa atslēdznieka profesiju. Smagie kara gadi spieda meklēt papildu iztikas līdzekļus, un U. Žagata kļuva par Latvijas Nacionālās operas mīmistu (1944).
Uldis Žagata: “Tā bija nejaušība: apstākļi toreiz nebija spoži, vajadzēja piepelnīt iztikai. Nekad nebiju domājis kļūt par mākslinieku. Un vismazāk jau Operas un baleta teātrī, kur vispār nokļuvu pirmoreiz.”
Baleta premjers Jānis Grauds pamanīja cītīgo, neatlaidīgo puisi un ieteica mācīties teātra baleta studijā (kopš 1948. gada Rīgas Horeogrāfijas vidusskola). U. Žagata mācījās pie pedagoga Valentīna Bļinova t. s. zvaigžņu klasē kopā ar Māri Liepu, Haraldu Ritenbergu, Artūru Ēķi un Alfrēdu Spuru.
Uldis Žagata: “Mani “atklāja”. Biju tomēr lauku puisis: fiziski labi sagatavots, daudz nodarbojos ar sportu. Un tas jau arī bija vecums, kad visu var sākt no pašiem pamatiem.”
(Kā daži gadi biogrāfijā, kā daži it kā nenozīmīgi notikumi mēdz ietekmēt cilvēku dzīves! Vilis Ozols, kurš dzimis vien četrus gadus ātrāk, bija spiests iziet gan kara reālijas, gan pēckara gadu represijas filtrācijas nometnēs, bet Uldim Žagatam, tāpat kā viengadniekam Alfrēdam Spuram kara šausmas gāja secen, jo tai laikā viņi ir vien nedaudz gadu par jauniem, lai tiktu iesaukti vienā vai otrā armijā. Un nenozīmīgais gadījums – iztikas līdzekļu meklējumos pieteikties darbā Operas teātra mīmistos jeb statistos izšķir tālāko Ulda Žagatas likteni. Te viņa piemērotību pamana Jānis Grauds un iesaka stāties baleta skolā. Protams, šodienas izpratnē baleta apmācībai 16 gadīgais jauneklis jau ir par vecu, bet tai laikā baleta trupa ir kara izpluinīta, un puišus baletā vajag kā ēst! Ulda Žagatas izcilie un gados krietni jaunākie klasesbiedri skolu pabeidz 1952. gadā, bet abi vecākie – Uldis Žagata un Alfrēds Spura – diplomus saņem jau ātrāk, un tiek atplestām rokām sagaidīti baleta trupā. Sākas pusgadsimtu ilgais ceļojums dejas pasaulē!)
Pēc RHV beigšanas U. Žagata visai drīz no baleta mākslinieka kļuva par Latvijas Operas un baleta teātra solistu (1948–1968), izcilu raksturlomu atveidotāju. 1963. gadā baletmeistare Helēna Tangijeva-Birzniece iestudēja Sergeja Balasanjana baletu “Šakuntala”, un par savu asistentu uzaicināja U. Žagatu. Tā bija milzīga un neatsverama skola – strādāt kopā ar izcilo baletmeistari un pieaicinātajiem indiešu horeogrāfiem, apgūt dejas valodas daudzveidīgās iespējas.
Pēckara gados latviešu deja kļuva arvien pieprasītāka dažādos prezentācijas koncertbraucienos ārpus PSRS. Pārstāvēt Latvijas PSR Starptautiskajā jaunatnes un studentu festivālā Bukarestē 1953. gadā tika izraudzīts neparasts “klasiski-tautisks” dejotāju sastāvs – baleta solisti Ināra Gintere, Palmīra Ziediņa, H. Ritenbergs un U. Žagata. Ar viņiem strādāja baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece, iestudējot “Rucavieti” un “Diždanci”. Vēlāk U. Žagata atklāja sev brīnišķīgu latviešu deju partneri – toreizējo baleta solisti Aiju Baumani. Viņš sāka šim duetam sacerēt jaunas dejas, jo latviešu solodeju repertuāra tikpat kā nebija. Radās “Svētku deja”, “Raibie cimdi”, “Jautrais pagrieziens”. Viņi bija pirmie, kas parādīja latviešu dejas, īpaši pāru dejas milzīgās iespējas, kas nenoliedzami saistījās ar augstu profesionālo līmeni. Ar A. Baumani kopā nodejotās latviešu dejas kļuva pazīstamas daudzās pasaules valstīs.
1951. gadā, agri apprecējies ar savu mūža mīlestību Ainu, lai piepelnītos, U. Žagata sāka vadīt deju kolektīvu Baldones kultūras namā, vēlāk – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, ar tās dejotājiem iegūstot mazo zelta medaļu republikas pašdarbības kolektīvu festivālā. Tieši šajā laikā radās viņa pirmās tautas deju horeogrāfijas – “Svētku deja”, “Bāleliņi” un “Viens par daudz”
1963.gadā U. Žagatu uzaicināja par Latvijas Valsts universitātes Tautas deju ansambļa “Dancis” māksliniecisko vadītāju tūlīt pēc posteni atstājušā Harija Sūnas. Tas bija liels izaicinājums! Piecus gadus šis studentu kolektīvs bija jaunā horeogrāfa radošo meklējumu laboratorija, izaicinājums līdz šim apgūtajam. Kopā ar U. Žagatu “Dancis” aizvien ierindojās Latvijas vadošo deju kolektīvu pulkā, ieguva Nopelniem bagātā kolektīva goda nosaukumu (1966) un saņēma sudraba medaļu Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Sofijā (1968). Viena no kolektīva panākumu atslēgām noteikti bija oriģinālrepertuārs, ko U. Žagata radīja tieši “Dancī” – “Es mācēju danci vest”, “Ganu polka”, “Vecpilsētas polka”, “Klipu, klapu”, “Apsveikuma deja”. Sadarbībā ar komponistu Rūdolfu Šteinu radās “Šodien svētki, dejosim” – tai bija latviešu dejā līdz tam neierasta trīsdaļīga forma (meitu deja, puišu deja un kopdeja), pie kam horeogrāfs saņēma pārmetumus par pārlieku sarežģītību un baletiskumu. Savukārt dejā “Tāles sauc” (R. Šteina mūzika) ieskanējās pavisam studentiska un laikmetīga nots.
1968. gada 1. aprīlī tika nodibināts profesionālais Valsts deju ansamblis “Daile”, un Kultūras ministrija U. Žagatam uzticēja tā organizēšanu un vadīšanu. 21 gada laikā viņš kā mākslinieciskais vadītājs iestudēja 15 autorprogrammas, tās tika parādītas visā Latvijā. “Dailes” darbības galvenais pamatuzdevums bija – reprezentēt latviešu skatuvisko deju. Ansambļa vadītājs U. Žagata uzskatīja, ka “Daile” nav dibināta kā tautas deju muzejs, jo deja spēj saglabāties tikai attīstībā. Kolektīva pastāvēšanas galvenais pamatprincips bija mūsdienīgums, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, jaunus stilistiskos paņēmienus. “Dailes” laikā U. Žagata radījis vairāk nekā 200 jaundeju.
Uldis Žagata: “Dancis” man bija laba profesionāla horeogrāfa laboratorija. Bez kolektīva es nebūtu nekas. Mani izaudzinājuši abi šie kolektīvi – “Dancis” un “Daile” – un es ceru, ka kopīgi mēs varam kaut ko dot arī citiem. Deja ir jaunības māksla. Bet jaunība nav šķirama no jaunrades.”
Māra Bajāre, VDA “Daile” repetitore: “Ja man jautātu, kas Uldim Žagatam ir raksturīgākais, es atbildētu: milzīga, neizsmeļama radošā enerģija un vitalitāte, kas izpaužas gan darbā ar kolektīvu, gan dejās. Nekad neesam redzējuši mūsu vadītāju nogurušu vai atslābušu. Viņš var aizsvilties un kļūt dusmīgs – jā, bet noguris gan nekad. Vienmēr viņam padomā kāda iecere, kas nav īstenota. Laika trūkuma dēļ, protams.” /Jubilejas vārdi. Padomju Jaunatne. 31.03.1978./
Pēc aiziešanas no “Dailes” U. Žagata iestudēja vairākus autordejas TDA “Dancim”, “Dzintariņam”, “Zelta sietiņam”. Sava mūža pēdējo deju U. Žagata radīja 2013. gadā – kopā ar Lielvārdes “Lāčplēša” dejotājiem savā 85. dzimšanas dienā viņš skatītājus uzrunāja ar Ulda Stabulnieka “Nāk rudens apgleznot Latviju”.
Uldis Žagata: “Uzskatu, ka horeogrāfam gadā savas desmit dejas jārada, lai viņš nepārstātu augt.”
Ar mākslinieka veidotajām dejām izaugušas jau vairākas paaudzes, tās izdejojuši tūkstošiem Latvijas dejotāju. Viņa daiļradei ir ļoti plašs diapazons un žanriska dažādība. No it kā vienkāršās, majestātiskās, folklorā sakņotās “Es mācēju danci vest” līdz spožajam fantāzijas lidojumam dzirkstošajā “Dejotpriekā”. Spilgts teatrālisms, tautiskums, latviskums, sinkopju ekvilibristika, dejas vēriens un efektīgs skatuviskais īstenojums – tās ir U. Žagatas iestudējumu galvenās iezīmes. Tradicionālo dejas leksiku viņš attīstīja atbilstoši iecerētajai tēmai un mūzikai. Savā jaunradē U. Žagata izmantojis gan tautas mūzikas apdares, gan oriģinālmūziku. Viņš vienmēr uzsvēris, ka dejas pamatā jābūt labai mūzikai un komponistam, ar kuru var radoši sadarboties. Uldis Žagata ir un paliek latviešu dejas lielmeistars. Visu mūžu viņš ir bijis meklētājs, un meklēt un atrast aicinājis arī citus.
Avoti:
https://enciklopedija.lv
https://dziesmusvetki.lndb.lv
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Gunta Bāliņa, Ija Bite. Latvijas baleta enciklopēdija. Izd. “Pētergailis”, 2006
Eriks Tivums, Gundega Juraševska. “Sava ceļa gājējs”. Mūžīgais dejotprieks. Uldis Žagata. V/a Tautas mākslas centrs, 2008
Brigita Čikste
2021. gada janvāris