23.03.1923. Siguldas pagastā–02.09.1999. Rīgā
Horeogrāfs, zinātnieks, pedagogs. LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Trīs zvaigžņu ordeņa virsnieks. VII–XI Latvijas Deju svētku virsvadītājs. XII Deju svētku Goda virsvadītājs. I–VI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs.
Eriks Tivums: “Maestro ekstravagances, viņa kodīgie salīdzinājumi, pedagoģiskais temperaments nav sajaušami tikai mēģinājumu zālēs, laukumos, estrādēs un stadionos. Tomēr tas, manuprāt, nav būtiskākais Sūnas daiļradē. Viņš ir savas patiesības meklētājs, kas par šo patiesību ir ar mieru salauzt daudzas, ja ne visas konvencionalitātes. Jo vai tad bez ierastuma, tradīciju lauzuma varēja tapt “Audēju deja” un “Pie Daugavas” – šobrīd varbūt vistālskanīgākās un populārākās latviešu skatuves dejas? (…) Teorētiķis Sūna teoretizē, zinātnieks Sūna apkopo pierakstus un gatavo grāmatu, kritiķis Sūna… Taču par visiem laikam gan visdzīvākais ir un paliek horeogrāfs un pedagogs Sūna, ko pazīst visa Latvijas mākslas amatieru saime un vienlīdz visi dejas mākslas profesionāļi.” /Liesma. 09.1976./
Bērnības un skolas gadus pavadījis Siguldas, Ļaudonas un Mārcienas pagastā. Skolas gaitas sācis Mārcienas pamatskolā (1931–1937), bet pēc vidusskolas kopā ar māti un audžutēvu pārcēlies uz Rīgu. No 1941. līdz 1944. gadam mācījies Rīgas Amatniecības skolas tekstilnodaļā. No 1944. līdz 1951. gadam studējis Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Valsts universitātē (tagad Latvijas Universitātē), kur beidzis Arhitektūras fakultāti. Studiju laikā strādājis Jaunatnes un Dailes teātrī (1944–1945). Pēc studijām kā arhitekts strādājis Valsts projektēšanas institūtā par vecāko speciālistu (1953–1954).
Jau studiju laikā sācis interesēties par tautas dejām un drīz vien uzsācis arī deju kolektīvu vadītāja gaitas. 1946. gadā kā Arhitektūras fakultātes students ir viens no trim LVU centrālā deju kolektīva (tagadējā “Danča”) dibinātājiem un pirmajiem dejotājiem. Vadījis deju kolektīvus arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagadējā “Kalve”) 1948.–1955. g., Lielvārdē 1950.–1956. g., rūpnīcā “Rīgas Audums”1951. g.; 1954.–1956. g. – Republikāniskajā Skolotāju namā. No 1955. līdz 1963. gadam – Latvijas Valsts universitātes deju kolektīva mākslinieciskais vadītājs. Viņa vadībā universitātes dejotāji 1960. gada deju karos iegūst 1. vietu, TDA titulu, kā arī izvēlas nosaukumu “Dancis”. 1963. gadā Harijs Sūna aiziet no “Danča”, jo ir nolēmis vairāk pievērsties zinātniskajam darbam.
1957. gadā “Dancis” iegūst bronzas medaļu 6. Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā. Tajā pašā gadā H. Sūnam tiek piešķirts Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums.
1958. gads ir apzināti izvēlēts pagrieziens H. Sūnas dzīvē. Viņš nolemj sākt latviešu dejas pētniecības darbu. H. Sūna ierodas Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūta Folkloras sektorā un pārliecina vadītāju Elzu Kokari par horeogrāfiskās folkloras vākšanas un pētniecības nepieciešamību. Tiek radīta horeogrāfa štata vieta, un H. Sūna kļūst par pirmo latviešu horeogrāfu zinātnieku. No 1960. līdz 1964. gadam viņš studē A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta aspirantūrā Maskavā. Līdz pat 1995. gadam Sūna ir Latvijas Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks, 1968. g. – mākslas zinātņu kandidāts; 1987. g. – filoloģijas zinātņu doktors. Viņš uzraksta monumentālus pētījumus “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1966), “Dejas notācija” (1979), ”Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora” (1989); “Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Harijs Sūna ir Folkloras krātuves vadošais pētnieks horeogrāfijas jomā. No 1977. līdz 1995. gadam ir Latvijas Valsts konservatorijas (vēlāk Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) Horeogrāfijas katedras pasniedzējs, vēlāk docents, māca kursu “Latviešu deja”, kā arī speckursus, piemēram, dejas notācija. Ievēlēts par profesoru.
Kopš 1960. gada bijis IV un VII.–XI Latvijas Deju svētku, kā arī I– VI Latvijas Skolu jaunatnes deju svētku virsvadītājs un Goda virsvadītājs (XII Deju svētki 1998. g.). Dažādos laikos darbojies kā Saldus un Kuldīgas, Ogres un Ērgļu rajona, Rīgas Maskavas rajona deju kolektīvu virsvadītājs. Latviešu deju konsultants visos Latvijas novados. Neiztrūkstošs žūrijas komisiju loceklis visos deju karos un skatēs. Divpadsmit Deju svētku lieluzvedumos veidojis 63 laukuma deju horeogrāfijas gan latviešu, tai skaitā 15 savām, gan 19 cittautu dejām. Deju svētkos dejotas 27 viņa oriģinālhoreogrāfijas, dažas dejas – atkārtoti, piemēram, “Audēju deja”, “Piebaldzēni”, “Pie Daugavas”, “Jūra sauli vizināja”. No viņa vairāk nekā 100 jauniešu un bērnu deju kolektīviem radītajām jaundejām paliekošu popularitāti ieguvušas arī “Kurzeme”, “Es biju māmiņai”, “Sadancošana Ludzā”, “Sudmaliņas”, “Meita puišus dancināja” u.c.
Autors ap 100 publikācijām periodikā par latviešu dejas, folkloras, baleta mākslas un citiem jautājumiem.
Harijs Sūna savā mūžā ir izdarījis neparasti daudz. 20. gadsimta 50.–80. gadi ir viņa laiks latviešu dejas vēsturē. Leģendāra, harismātiska personība, ko pazina, apbrīnoja, godāja un vēl šodien atceras ikviens viņa laika dejotājs un deju speciālists. Nevar aizmirst viņa īpatnējo, kaismīgo runasveidu, viņa nesaudzību un nelokāmību deju priekšnesumu vērtēšanā, tajā pašā laikā – arī gādību un sirsnību pret kolēģiem un audzēkņiem.
Harijs Sūna ir paradoksāla un unikāla personība latviešu dejas mākslā. Pirmkārt, iesākumā autodidakts dejas laukā. Inženieris arhitekts pēc sākotnējās izglītības. Taču vēlāk – tautas horeogrāfijas zinātnieks un pētnieks, zinātņu doktors, profesors. Interesanti, kas viņu piesaistīja horeogrāfijai, deju jaunradei? Deju raksti? Latviešu dejas ornamentālā būtība, kas pievilka arhitekta aci? Iespējams.
Otrkārt, jaunradē Harijs Sūna ir sava laika pirmais un lielākais latviešu dejas reformators; būtībā pat latviešu skatuves dejas radītājs. Vēlāk būdams kaismīgs latviešu skatuves dejas etnogrāfiskā pamata sargātājs un aizstāvis, viņš 20. gadsimta 50. gados radīja ko pilnīgi jaunu, iepriekš nebijušu. Iztēlojieties! Ir 20. gadsimta 50. gadu vidus. Līdz tam ir zināmas M. Lasmanes dejas “Cimdu pāris” un Latviešu pāru deju svīta; Arvīda Donasa “Mugurdancis” un “Visi ciema suņi rēja”; citas līdzīgas… un uz šī fona top “Pie Daugavas” un “Audēju deja”!
Pagājis vairāk nekā pusgadsimts kopš šo deju tapšanas, bet tās joprojām tiek dejotas un mīlētas. Daža laba horeogrāfija ansambļu repertuāros nespēj pārdzīvot pat piecgadi no vieniem Deju svētkiem līdz nākamajiem. Harija Sūnas dejām pieder ilglaicības rekords. Zelts? Varbūt dimants? Kā šīs dejas tika sacerētas?
Jau pašā savas deju kolektīvu vadītāja darbības sākumā Harijs Sūna domā par jaunu repertuāru un ir gatavs veidot savas dejas: “Kad pats uzņēmos vadīt LLA studentu ansambli (tātad 50. gadu sākums), repertuāra jautājums bija tik aktuāls, ka vajadzēja likt pie malas visu pietāti, ar kādu izturējos pret horeogrāfisko folkloru. Bija jāveido jaunas dejas paša spēkiem, ja negribējām būt līdzīgi pārējiem.” (pasvītrojums mans: B. Čikste) (Padomju Jaunatne. 22.04.1975.). Būdams Mildas Lasmanes skolnieks, pēc paša izteikumiem, viņš vienlaikus ļoti ietekmējās no Maskavā sastaptā slavenā krievu horeogrāfa Igora Moisejeva ekspresīvās un spilgtās jaunrades.
“Audēju dejas” pirmuzvedums notika 1949. gada 6. martā Filharmonijā LLA deju kolektīva koncertā. Protams, tas nebija tas variants, kas tika veidots 1957. gadā “Dancī”, gatavojoties Vispasaules jaunatnes un studentu festivālam. Dejas skatuviskais veidols tiek paspilgtināts gan ar tempa paātrināšanu, gan tērpu eksperimentiem. Top jauns – pašreizējais – fināls. Deja tiek pielāgota izpildītāju tehniskajai varēšanai un īpašam mērķim – Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla konkursam Maskavā. “Dancis” ar to plūc laurus. Kopš tā laika “Audēju deja” ir teju katra tautas deju ansambļa repertuārā, tiek dejota gandrīz katros Deju svētkos, tāpat kā daudzos koncertos gan Latvijā, gan arī kā “latviešu dejas eksportprece”, deju kolektīviem piedaloties starptautiskos deju pasākumos ārvalstīs.
Iespējams, neviena cita latviešu skatuves deja savulaik nav nonākusi tādās polemiku krustugunīs, kā “Pie Daugavas”. Pats Harijs Sūna: “Saskaņā ar Elgas Īgenbergas oriģinālkompozīciju veidoju to ar jauniem, no tradicionālās horeogrāfijas diezgan atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem. Deja izraisīja īstu diskusiju! Par to tika teikti atzinīgi vārdi, taču tikpat daudz bija arī iebildumu. Radās pat jautājums, vai tā vispār dejojama latviešu tērpos. Bet laiks parādīja, ka ne tikai speciāli šūtie stilizētie tērpi, bet pat etnogrāfiski precīzais latviešu tērps kļuva par dejas neatņemamu sastāvdaļu tās sniegumā uz skatuves, tās uzvedumos brīvdabas laukumos.” (M. Ģeibaks. Padomju Jaunatne. 22.06.1975.).
Bet kā deja tapa? Gatavojoties Latvijas Valsts universitātes deju kolektīva 10 gadu jubilejai (1956. gads), bija skaidrs, ka vajadzīga jauna deja. Par laimi, Harijam Sūnam bija pazīstama jauna pianiste Elga Īgenberga, kurai padevās improvizēšana. Kopīgā sadarbībā, mēģinājumu procesā radās gan horeogrāfija, gan melodija, taču dejas pavadījumam šķita nepieciešams arī dziedājums. Tomēr neviens dzejnieks nebija ar mieru steigā uzrakstīt vārdus gatavai melodijai. Neatlika nekas cits, kā pie darba ķerties pašam dejas autoram, un divas dienas pirms koncerta programmas lapiņā varēja ierakstīt: “Pie Daugavas”. Elgas Īgenbergas mūzika, Harija Sūnas horeogrāfija un dziesmas teksts.
“Pie Daugavas” pirmoreiz tika parādīta 1956. gadā pirmajā jaunrades deju skatē, un, protams, šajā konkursā tā ieguva 1. vietu.
Pirmajos Baltijas republiku Studentu dziesmu un deju svētkos Tartu (1956) par dejas “Pie Daugavas” muzikālā pavadījuma izpildītāju kļuva Gido Kokara diriģētais Latvijas Valsts universitātes koris “Daina”. Arī tas tolaik bija kaut kas jauns un nepieredzēts.
Jāpiebilst, ka vēlāk H. Sūna itin bieži pats sacerēja tekstus savu deju muzikālajam pavadījumam. Tas rosina atcerēties, ka līdz pat 80. gadiem Latvijas lielākie tautas deju ansambļi savos koncertos uzstājās “dzīvās” mūzikas pavadījumā, koncertējot kopā ar tautas mūzikas kapelām, vokālajiem ansambļiem, pat koriem.
Harijs Sūna sevi uzskata par Mildas Lasmanes skolnieku: “Lai atļauts dziļi noliekt galvu M. Lasmanes gaišā tēla priekšā, it īpaši tālab, ka viņas uzmundrinošo roku esmu izjutis ne tikai kā horeogrāfs, bet arī kā grāmatas “Latviešu dejas un rotaļdejas” redkolēģijas loceklis.” (Literatūra un Māksla. 03.06.1981.). Tomēr H. Sūnas horeogrāfa daiļradē jaušama arī izcilā krievu horeogrāfa Igora Moisejeva ietekme. Studēdams Maskavā A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta aspirantūrā, H. Sūna nonāk praksē I. Moisejeva Valsts akadēmiskajā deju ansamblī. Tur gūtie iespaidi ļoti iedrošināja un bagātināja viņa horeogrāfa daiļradi, un Hariju Sūnu varam uzskatīt par I. Moisejeva akadēmiskās dejas skolas sekotāju. Viņš uzmanīgi turpināja sekot sava skolotāja vadītā deju ansambļa gaitām un panākumiem, presē mēdza publicēt I. Moisejeva ansambļa koncertprogrammu apskatus un recenzijas.
Vienlaikus nepārvērtējams ir paša Harija Sūnas pedagoģiskais fenomens. No viņa vadīto deju ansambļu dejotājiem izauguši horeogrāfi un deju ansambļu vadītāji, kas lielā mērā ietekmējuši latviešu skatuves dejas attīstību pēdējā pusgadsimta laikā: Uldis Šteins, Imants Magone, Vairis Ceimers, Baiba Šteina u.c. Par Harija Sūnas audzēkņiem sevi uzskata arī daudzie deju kolektīvu vadītāji, kas pie viņa mācījušies latviešu deju Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Harijs Sūna: “Man gribas silti jo silti ieteikt atcerēties, ka skatuviskā tautas deja, tāpat kā pārējā izpildītājmāksla, balstās uz trim stūrakmeņiem (autoru, iestudētāju, izpildītāju), kam pievienojas vēl ceturtais – scenogrāfs (šinī gadījumā kostīmu mākslinieks). Jo nav šaubu, ka vienīgi tad, kad iestudētājs būs ne tikai panācis no izpildītāja precīzu dejas soli, bet būs izpratis arī autora domu, tad varēs runāt par mākslinieciski augstvērtīgu priekšnesumu.” (LM. 03.06.1981.)
Avoti:
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Jadviga Darbiniece. Harijs Sūna un latviešu deja. V/a Tautas mākslas centrs. 2004
Brigita Čikste
2021. gada janvāris