31.07.1932. Rīgā–22.04.2011. Rīgā
Latviešu baletdejotāja, horeogrāfe, deju pedagoģe, TDA “Rotaļa” ilggadēja vadītāja. Latvijas Tautas skatuves māksliniece.
Eriks Tivums: “Cilvēkiem, kuriem laimējies redzēt Aiju Baumani dejojam, joprojām ir sajūta, ka kopš viņas aiziešanas no Operas skatuves mūsu baleta raksturdeju pasaulē iestājies rudens klusums ar rāmām vējpūtām un manierīgām, drusciņ neīstām zelta lapu rotaļām (…) Jo tā jau patiesībā nebija tikai tīra deja, ko reprezentēja Aija Baumane. Tā bija Pasaule, kas aizzibēja un aizsmaržoja mums garām, tā bija sieviete, kura valdzināja ne tikai dejā, bet ar savu skaistumu, šarmu, asprātību, atturību un kaisli, dedzību, valšķību un vēl tūkstoš citām īpašībām, kas vienlīdz spilgti izpaudās arī tad, kad viņa vispār nedejoja, bet sēdēja, stāvēja sarunājās vai flirtēja. (…) Aija it kā sadalījās daudzās sevis pašās. Viņas skatuves varones it kā pārdzima “Rotaļas” tautas deju varonēs.”
1953. gadā beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, kur mācījusies H. Tangijevas-Birznieces klasē.
1953–1973 – LPSR Operas un baleta teātra baleta soliste. Temperamentīga raksturdeju dejotāja. Spilgtākās lomas: Soliste Ravēla “Bolero”, Feja Karabosa “Apburtajā princesē”, Anitra “Pērā Gintā”, Batilde “Žizelē”, Končita “Rigondā” un citas raksturdeju lomas.
1970.–1977. g. – TDA “ Dancis” repetitore pie mākslinieciskā vadītāja Alfrēda Spuras.
1975.–1980. g. – pasniedzēja Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.
1977.–2002. g. – TDA “Rotaļa” mākslinieciskā vadītāja.
1985., 1990., 1993.,1998. g. – Latvijas IX, X, XI un XII Deju svētku virsvadītāja.
2001. g. – Dziesmu un deju svētku ”Rīgai 800” virsvadītāja.
2003, 2008. g. – Latvijas XIII un XIV Deju svētku Goda virsvadītāja.
1963. g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums.
1982. g. – Latvijas Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums.
1998. g. – Trīs zvaigžņu ordenis.
Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte
Aijas Baumanes bērnība aizritēja Pārdaugavā, tēvs Arturs Baumanis bija šoferis, māte Elza strādāja par sanitāri slimnīcā. Ģimenē auga arī jaunākais brālis Aivars (Aivars Baumanis – žurnālists, diplomāts). Uz pirmo baleta izrādi – Helēnas Tangijevas-Birznieces iestudēto “Korsārs” – vecāki Aiju aizveda trīs četru gadu vecumā. 1945. gadā viņa sāka mācīties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) H. Tangijevas-Birznieces klasē, ko pabeidza 1953. gadā.
Aijas Baumanes kā dejotājas liktenis uzreiz pēc Horeogrāfijas skolas beigšanas ir skaidrs – viņa būs temperamentīga raksturdeju izpildītāja. Stāsta, ka viņas mākslinieces karjeru sekmējis arī viņas gluži velnišķīgais skaistums. Drīz vien savās profesionālajās deju gaitās Aijai Baumanei nākas saskarties arī ar latviešu deju, turklāt pat skaudrajos dzelzs priekškara laikos tā viņai palīdz iepazīt tuvākas un tālākas zemes un valstis, jo latviešu deju baleta mākslinieku izpildījumā tā laika funkcionāri izmanto kā eksporta preci un “laimīgās” latviešu tautas saulainās dzīves atspoguļotāju.
Tās parasti ir solodejas. Ir zināms, ka tieši Aijai Baumanei un Uldim Žagatam Helēna Tangijeva-Birzniece sacerējusi savu slaveno “Diždanci”, dažkārt sauktu arī par “Pīrāgu danci”. Aija Baumane kopā ar dejas autoru pirmie dejo Ulda Žagatas “Raibos cimdus”, Helēnas Tangijevas-Birznieces “Maģo danci un “Rucavieti” (divu pāru variantu). Interesanti, ka dažādos Vissavienības reprezentatīvajos pasākumos Aija un arī citi baleta mākslinieki dejojuši arī H. Sūnas “Sadancošanu Ludzā” un “Meita puišus dancināja”, turklāt pēdējo Aija dejojusi gan ar Valsts deju ansambļa ”Sakta”, gan ar TDA “Vektors” puišiem. Dejojot pabūts vismaz 20 pasaules valstīs: no Zviedrijas līdz Japānai, no Kanādas līdz Kubai, Meksikai un Čīlei, no Holandes līdz Indijai un Malaizijai.
Gadu pēc tam, kad TDA “Danci” sācis vadīt Aijas daudzu gadu skatuves kolēģis Alfrēds Spura, arī Aija Baumane nonāk “Dancī” deju repetitores statusā. Tā ir viņas pirmā pedagoģiskā pieredze, pirmā saskare ar pašdarbības dejotājiem no vadītājas pozīcijām. Līdz tam viņa ne mirkli nav domājusi par deju skolotājas darbu, tomēr ļaujas pierunāties.
“Danci” viņa sauc par savām deju skolotājas universitātēm.
Aija Baumane: “Kā es biju nobijusies toreiz! Ceļgali trīcēja, patiešām! Es taču neko nemācēju, neko nezināju. Nudien nezināju, kā sākt strādāt ar šiem studentiem, kas uz mani tā skatījās… Vai viņi mani maz klausīs?” Bet arī dančinieki bija ne mazāk satraukušies – pati Aija Baumane! Bet viss notika, kā tam bija jābūt. Aija Baumane palika pašdarbībā, palika latviešu skatuves dejā un arī pedagoģijā.
No 1975. līdz 1980. gadam viņa māca latviešu deju Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, pēc tam arī Latvijas Valsts konservatorijā topošajiem horeogrāfiem un deju kolektīvu vadītājiem.
Alfrēds Spura uzrunā Aijai Baumanei viņas 50 gadu jubilejā saka: “Dzīvē mēdz teikt – valdzinošs cilvēks. Tu esi taisnā ceļa gājēja, kura pievelk un saista. Saista tava apbrīnojamā pienākuma apziņa, pildot tādus vai citādus dzīves uzdevumus. Saista un suģestē tava temperamentīgā, daudzkrāsainā profesionalitāte un, protams, apbrīnojamais dzīvesprieks.”
1977. gadā Aija Baumane pārņem VEF Kultūras pils TDA “Rotaļa” no iepriekšējās vadītājas Gaļinas Liberes. Pārņem pa pusei izjukušu. Iepriekš “Rotaļa” ir pazīstama kā temperamentīgu, galvenokārt cittautu deju izpildītāja. Aijai Baumanei ir jārada jauna, sava “Rotaļa”. Un viņa to izdara.
“Rotaļas” ilggadējā dejotāja Dzintra Kangere: “Mēs viņu cienām un mīlam tieši par tām īpašībām, par ko sākumā neieredzējām. Par tiešumu, kategorismu prasībās, nelokāmību. Un par to, ka no viņas var mācīties un mācīties.”
Aija Baumane: “Galvenais ansamblī ir ārkārtīga raksturu patiesība. Es prasu un prasīšu no katra raksturu!” /Eriks Tivums. Vārda došana “Rotaļai”. Padomju Jaunatne. 20.07.1985./
Jau 1985. gadā “Rotaļa” uzvar deju karos, apsteidzot “Danci”, “Liesmu” un “Vektoru”, iegūst Ceļojošo karogu un Nopelniem bagātā kolektīva Goda nosaukumu. Neviens cits deju ansamblis nevar stāvēt tuvu Aijas un rotaļnieku “Plācenītim”. Īpaši šai skatei kā izvēles deju Aija ir radījusi savu “Tūdaliņ, tāgadiņ” – deju par mazo ganiņu stabulētāju un dzīvespriecīgajiem pastalniekiem. Šī deja kļūst par visu laiku “rotaļnieku” himnu, un mazā ganiņa loma – par Aijas brāļadēla, viņas darba turpinātāja un nākamā “Rotaļas” vadītāja Ginta Baumaņa simbolu un mūža lomu. Kad Ginta vairs nav, viņa piemiņas koncertā ganiņa vieta uz skatuves paliek tukša. Ir tikai spilgts gaismas stars… Bet tas būs daudz, daudz vēlāk… Ilgus gadus “Rotaļa”, Aijas lepnuma, pašapziņas, dejas azarta, vitalitātes, optimisma caurstrāvota, plūc laurus uz dažādu konkursu, skašu un festivālu skatuvēm.
“Rotaļā” atklājas Aijas Baumanes horeogrāfes talants. 1995. gada jaunrades deju konkursā abas viņas piedāvātās dejas “Alsunģietis” un “Gailītis” iegūst 1. vietu. Kā deju autore Aija Baumane kļūst arī par Deju svētku virsvadītāju. 1985. gadā IX Deju svētkos viņa laukumā iestudē savu deju “Plācenītis”, bet X Deju svētkos (1990) – deju svītu “Kur tu augi, daiļa meita”. Nākamajos Deju svētkos (1993) Aija Baumane veido koncerta finālu, savu deju svītu “Rūdolfa smaids” iestudēdama ar pūtēju orķestru, kuri novietoti stadiona centrā starp dejotājiem, dzīvo pavadījumu. Tas ir kas nebijis! Īpašu popularitāti iemanto Aijas Baumanes XII Deju svētku (1998) 2. programmai “Solis laikā” veidotā koncerta daļa “Pie Dzintara jūras tie tikušies bij’” ar populāru ziņģu muzikālo pavadījumu (kopā ar līdzautoru Ojāru Grasi). 2001. gadā Rīgas 800. gades ietvaros Dailes teātrī notiek uzvedums “Četri meti”, kur dejas valodā tiek atspoguļoti četri gadalaiki. Šajā uzvedumā Aija Baumane veido vasaras tēmu ar deju svītu “Vasaras dziesmas”, ko izdejo TDA “Rotaļa”.
2003. gadā “Rotaļas” vadības grožus Aija Baumane nodod Gintam Baumanim, kuru šim amatam apmācījusi jau iepriekš. Bet 2003. un 2008. gada Dziesmu un deju svētkos Aija Baumane ir Goda virsvadītāja. Mūža pēdējos gadus Aija Baumane vairs daudz sabiedrībā neiziet un slēpjas atmiņās mazajā Tirzas ielas dzīvoklītī savu suņu – uzticamo četrkājaino draugu sabiedrībā. Māksliniece mirusi 2011. gada 22. aprīlī.
Spilgtākās horeogrāfijas: “Latvju polka”, “Plācenītis”, “Tūdaliņ, tāgadiņ”, “Gailītis”, “Kur tu augi, daiļa meita” (kopā ar Modri Gipmani), “Rūdolfa smaids”, “Alsunģietis”, deju uzvedums “Pie Dzintara jūras” (kopā ar Ojāru Grasi).
Avoti.
2003. Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
2003. Tivums. Trejkrāsainā Aija Baumane un viņas dejas. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Brigita Čikste
2021. gada janvāris