Dzim. Mazitāne, 08.08.1968. Rīgā–29.03.2013. Rīgā
Horeogrāfe, pedagoģe, deju kolektīvu “Skabardzēni” un “Zalktis” vadītāja. XIII un XIV Deju svētku, Deju svētku “Rīgai 800” un Skolu jaunatnes VIII–X Deju svētku virsvadītāja.
Artas Melnalksnes dejotāji par savu vadītāju:
“Pati būdama cilvēks, kurš pildīts ar nebeidzamu mīlestību, Arta arī mums mācīja mīlēt. Mīlēt sevi, vienam otru, deju. Artas dejotāju savstarpējā mīlestība un patiesie acu skatieni ir viņas doti, mācīti un radīti.” (Elīna Lejiņa)
“Ilgi domāju un tomēr nevaru atbildēt, kas ir tas, kāpēc tik ilgi dejoju “Zalktī” – vai tā ir mīlestība uz latviešu deju un iespēja kaut ko vairāk uzzināt par savu senču tradīcijām, vai tomēr Artas spēcīgā personība, kas piesaistīja un savā veidā vairs nelaiž vaļā.” (Kristīne Zdanovska)
Mācījusies Rīgas 2. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts 2. ģimnāzija), kuru beigusi 1986. gadā.
1992. gadā absolvējusi Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļu, iegūstot bakalaura grādu horeogrāfijā un deju skolotāja, deju kolektīva vadītāja kvalifikāciju.
2006. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas nodaļu, iegūstot maģistra grādu mākslās ar papildu programmu teātra režijā.
Dejojusi TDA “Zelta sietiņš”(1974–1985), paralēli arī Rīgas 2. vidusskolas deju kolektīvā, pēc tam TDA “Rotaļa” (1985) un Valsts deju ansambļa “Daile” studijā (1985–1987), kā arī TDA “Vektors” (1989–1991). Viņas skolotāji deju mākslā ir Baiba Šteina, Gunārs Cekuls-Strods, Aija Baumane, Uldis Šteins.
No 1986. gada bijusi Rīgas Teikas vidusskolas (tolaik Rīgas 36. vidusskola) deju kolektīva “Skabardzēni“ dibinātāja, mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe.
No 1990. gada bijusi jauniešu deju kolektīva “Zalktis“ dibinātāja, mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe. Savā emocijām un mīlestības bagātajā mūžā izaudzinājusi vairāk nekā 500 dejotāju.
1998. gadā Artai Melnalksnei uzticēta XII Deju svētku otrās programmas – koncertuzveduma “Solis laikā” daļas “Es nemiršu šai zemē” horeogrāfijas veidošana.
XIII un XIV Deju svētku (2003; 2008) virsvadītāja. XIII Deju svētku lieluzvedumā “Mana pasaule” viņa veidoja horeogrāfijas sadaļai “Zeme”.
Deju svētku “Rīgai 800” (2001) virsvadītāja – inscenētāja programmās “Viena zeme, viena saule” un “Četri meti“ (uzveduma “Rudens – precību laiks” horeogrāfe-inscenētāja).
VIII–X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, horeogrāfe (2000.; 2005.; 2010.)
Arta Melnalksne bija izvēlēta par 2015. gada XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma māksliniecisko vadītāju, ko diemžēl viņai nebija lemts piedzīvot.
Arta Melnalksne bija ražīgākā savas paaudzes horeogrāfe, kas veidoja dejas gan bērnu, gan pieaugušo deju kolektīviem. Apveltīta ar neparastām darba spējām, mērķtiecību, radošumu, dziļu emocionalitāti un pietāti pret ētiskām kategorijām, kā arī īpašu spēju nesavtīgi mīlēt. Veidojusi horeogrāfijas, režijas un inscenējumus horeogrāfiskajiem uzvedumiem un deju svītām. Kopumā sacerētas vairāk nekā 350 dejas un 11 deju uzvedumi. A. Melnalksnes radītajos oriģināldarbos svarīgākās ir latviskās dzīvesziņas vērtības, mīlestība pret Dievu, dabu un cilvēkiem. Dejas balstītas latviešu folkloras tradīcijās, smeļoties zināšanas Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras krātuves fondos. Tās izceļas ar oriģinalitāti, rāda dejas pirmatnējo spēku, tuvinoties vēsturiskās dejas interpretācijai – “pirmdejai”.
Kopš 1993. gada regulāri piedalījusies jaunrades deju konkursos, kuros prēmētas vairāk nekā 20 viņas radītās dejas, piemēram, “Ak, tu mana vecā Līze”, “Čorčiks”, “Cūkas driķos”, “Tēva nav mājās” (2001), “Lai tie pēla, pēlējiņi”, “Burkāniņi, kāpostiņi” (2001), “Krustamātes krakovjaks jeb Es ar savu krustamāti”, “Es noaudu zvaigžņu segu”, “Ko man dosi, Liela diena?”. Tapuši arī krāšņi horeogrāfiskie uzvedumi un koncertprogrammas, tostarp “Precības” (1999), “Pierobežā dzīvojami” (2000) un “Kad tēva nav mājās” (2001), kas prezentētas arī starptautiskos festivālos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Dānijā, Slovākijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā, Austrijā, Itālijā, Zviedrijā un Turcijā.
Horeogrāfe aizsākusi brīnišķīgu un nozīmīgu tradīciju Rīgas dejas telpā – iedibinājusi Rīgas izglītības iestāžu deju svētkus. 1. Rīgas izglītības iestāžu deju svētki “Lai visiem mājas ir!” (2007) pulcēja vairāk nekā 3000 dejotāju, bet 2. Rīgas skolēnu deju svētki “Deja tek pa celiņu” (2011) – 261 kolektīvu ar 4174 dejotājiem.
Arta Melnalksne savā talantīgas un pazīstamas deju pedagoģes un horeogrāfes mūžā ir nomainījusi vairākus uzvārdus, taču saviem dejotājiem un kolēģiem vienmēr ir bijusi vienkārši ARTA – sirsnīga, mīļa, gādīga, gudra un vieda.
Kad 1986. gadā, tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, Arta ver savas pirmās un vienīgās pamata darbavietas – Teikas vidusskolas, tolaik Rīgas 36. vidusskolas – durvis, jauno meiteni vada milzīga mīlestība pret latviešu deju un nelokāma pārliecība, ka spēs “pat lāci iemācīt dejot”. Arta to spēj, viņa sapulcē ap sevi skolēnu bariņu, kas labprāt arī ārpus mēģinājuma laikiem pulcējas pie Artas skolas bibliotēkā, jo viņai darbu apvienošanas kārtībā ir jāveic arī bibliotekāres pienākumi. Šādi sākas Artas lielā deju ģimene, kura ar katru gadu aug lielāka un stiprāka, jo ikviens, kurš reiz ir piederējis šai saimei, tur arī paliek, paliek Artas plašajā sirdī uz mūžu.
Jau kopš bērnības Arta ir ļoti zinātkāra un mērķtiecīga, rūpīga un disciplinēta. Viņa allaž alkusi uzzināt ko jaunu, paplašināt savus zināšanu, spēju un prasmju apvāršņus. Arī pēc augstākās izglītības iegūšanas nav tāda gada, kad Arta Melnalksne nebūtu ieguvusi kādu tālākizglītības kursu diplomu, kas dara viņu par aizvien plašāka spektra horeogrāfi un deju pedagoģi: “Bērnu un jauniešu dejas mācību programmas veidošana un mācību metožu pilnveidošana“; “Teātra sporta metodika”; “Joga un dejas terapija”; “Aktualitātes un novitātes tautas un mūsdienu dejas mācīšanas metodikā”; “Modernās un džezdejas metodika”; “Ritmikas, pirmsskolas un sākumskolas deju pasniegšanas metodika“; “Netradicionālo deju žanru pasniegšanas metodika”.
Arta ir nerimstoša urdītāja. Viņas radošais gars nepazīst atpūtu vai dīkstāvi. Galva allaž ir jaunu ideju pilna. Viņa rosina, iesaista un gādā par tautas deju kustību aizvien jaunos virzienos. Tapusi par Rīgas pilsētas Skolu valdes apvienoto skolu deju kolektīvu metodiķi un Valsts izglītības satura centra metodiķi, Arta Melnalksne izlolo Rīgas bērnu un jauniešu deju svētku ieceri: ir 1. svētku “Lai visiem mājas ir” režisore un mākslinieciskā vadītāja (2007), 2. Rīgas bērnu un jauniešu Deju svētku “Deja tek pa celiņu” mākslinieciskā vadītāja un projekta vadītāja (2011). 2002., 2005. un 2009. gadā viņa ir Starptautiskā tautas deju festivāla “Sudmaliņas” meistardarbnīcu un koncertu režisore. Artas rūpju lokā ir arī festivāls “Latvju bērni danci veda“: 1997. gadā viņa ir horeogrāfe-inscenētāja uzvedumam “Mini, kāda kuram dziesma”; 1998. gadā – uzvedumam “Novadu danči un spēles“; 2001. gadā – uzvedumam “Kad tēva nav mājās“ .
Arta ir vadījusi meistarklases par latviešu tautas deju, rotaļu, balles danču un spēļu tradīcijām, vēsturiskajām īpatnībām un jaunrades iespējām folkloras festivālos Itālijā, Dānijā, Slovākijā un Lietuvā (Klaipēdas Universitātē). Viņa ir jaunradījusi ap 350 horeogrāfiju gan kā atsevišķas vienības, gan uzvedumu sastāvdaļas kā saviem deju kolektīviem “Skabardzēni” un “Zalktis”, tā Alūksnes vidējās paaudzes deju kolektīvam “Jukums”, Jelgavas bērnu deju kolektīvam “Vēja zirdziņš”, gan arī XIII Deju svētku lieluzvedumam “Mana pasaule ” (“Zeme”, 2003), un XIV Deju svētku uzvedumam “No sirsniņas sirsniņai” (“Un tu atkal atnākt nevarēji”, 2008), gan VIII skolu jaunatnes deju svētkiem (“Garā pupa“ un “Par tiem, kas grib būt paši”, 2000), gan Deju svētku “Rīgai 800” programmai “Četri meti“ (uzvedums “Rudens – precību laiks”, 2001).
Arta ir bijusi ļoti sīva konkurente visiem kolēģiem – jaunrades deju konkursu dalībniekiem, jau sākot no 1995. gada. Šajos konkursos viņai pavisam ir 27 apbalvojumi. Uzskaitīsim tikai tās dejas, kas ieguvušas augstāko novērtējumu – 1. vietu: “Ak tu, mana vecā Līze”, “Čorčiks”, “Baloža dziesma”, “Odi”, “Cūkas driķos”, “Tēva nav mājās”, “Lai tie pēla, pēlējiņi”” , “Burkāniņi, kāpostiņi”, “Eima, eima”, “Uz liteniešu meitiņām”. Šo uzskaitījumu varētu papildināt arī ar prēmētajām dejām bērnu jaunrades deju skatēs un jauno horeogrāfu deju konkursā Valmierā.
Vai tas vēl ir maz? Katrs koncerts, kas tika veidots “Zalktim” un “Skabardzēniem”, bija Artas īpašais “bērns” – kā dāvana skatītājiem un dejotājiem tas tika lolots, aprūpēts un mīļots. Tie nebija vienkārši koncerti – tajos katrā tika izstāstīts kāds stāsts vai doma, kas vijās cauri visai programmai. Vislabāk Arta jutās kopā ar savējiem, kuri viņu saprata un atbalstīja, kur kopā ar dejotājiem tapa jaunas dejas. Tā bija viņas lielā ģimene.
Brigitai Čikstei prātā palicis kāds it kā nenozīmīgs, tomēr ļoti būtisks Artas uzstādījums: viņa atteica jebkuru savu dejotāju uzstāšanos Lieldienās vai Ziemassvētkos: tas ir laiks, kas jāpavada mājās kopā ar saviem tuviniekiem. Arī Artas mazajam, vistuvākajam ģimenes lokam – vīram Jānim, bērniem Mārtiņam, Līnai un Lāsmai nekad nepietrūka mātes mīļuma, rūpju un sirds siltuma. Par visiem Arta gādāja, tikai pati sevi aizmirsa pažēlot …
Artas plašā, karstā un dedzīgā sirds neizturēja un izdzisa ļoti, ļoti pāragri.
Avoti:
I. Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
https://dziesmusvetki.lndb.lv
https://www.zalktisdejo.lv
Artas Melnalksnes mātes Valdas Mazitānes atmiņas.
Paldies par informāciju Zanei Behmanei – Artas Melnalksnes darba turpinātājai deju kolektīvā “Zalktis”.
Brigita Čikste
2021. gada janvāris