Jēkabs Ķīburs

2.07.1897. Bārtā, Ķīburciema krogā–07.12.1972. Bārtā

Izcils bārtenieks, Lejaskurzemes folkloras teicējs, tautas ieražu un tautas horeogrāfijas vācējs un apkopotājs.

Savu pusgadsimta laikā (1907–1961) savākto Nīcas un Bārtas novada folkloras pierakstu krājumu (dziesmas, dančus, rotaļas, mīklas, nostāstus, anekdotes, gadskārtu un sadzīves ieražas) trīs gadu laikā (1962–1964) rokrakstā pārrakstījis un 18 klades ar 5130 folkloras vienībām nodevis ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora arhīvā. Tas ir viens no fundamentālākajiem viena cilvēka savāktajiem folkloras krājumiem.

Strādādams Liepājas policijā par rakstvedi, Jēkabs Ķīburs piedalījies Liepājas Operas uzvedumos, dziedājis korī un cerējis kļūt par aktieri. Kad šī iecere nepiepildās, viņš nolemj pats veidot etnogrāfiskus uzvedumus. 1929. gada Ziemassvētkos Liepājas Latviešu biedrības namā notiek uzveduma “Kāzas Dižgūdos” pirmizrāde par to, kā Bārtas jauneklis apprec Nīcas meiteni. To uzskata par Bārtas etnogrāfiskā ansambļa aizsākumu. Pats Jēkabs Ķīburs arī apprecējis nīcenieti, iespējams, tāpēc arī Nīcas un Bārtas dziedāšana savijusies uzvedumā. Bārtas etnogrāfisko ansambli J. Ķīburs vadījis līdz pat 60. gadiem, līdz veselība vairs nav to ļāvusi. J. Ķīburs sarakstījis scenārijus 17 etnogrāfiskiem uzvedumiem. Radiofonā jau pirmskara gados ieskaņoti deviņi dziedājumi: “Ķekatu vakars Nīcā”, “Kā Nīcā gari sauca” (1934), “Kā Nīcā ķekatas lec” (1937), “Nīcenieku linu mīslis”(1938) u.c. Bet Jēkaba Ķībura izlolotais Bārtas etnogrāfiskais ansamblis savu darbību nav pārtraucis līdz pat mūsdienām.

1934. gadā Rīgā Brīvdabas muzejā notiek pasākums, kurā tiek demonstrētas senās tautas parašas – ķekatās iešana, precību ieražas, senie danči un rotaļas no Alsungas, Bārtas, Nīcas, Rucavas. Pirmoreiz Rīgā tiek parādītas Nīcas folkloras dejas “Rupuma dancis”, “Plakanais dancis”, “Nīcas polka”.

Arī pēc II Pasaules kara Bārtas etnogrāfiskais ansamblis ar uzvedumiem “Senlaiku kāzas Bārtā” (1946), “Senlaiku krustūbas Bārtā”(1947) un etnogrāfisko dziesmu un deju programmām (1951) piedalās mākslinieciskās pašdarbības skatēs kā Liepājā, tā Rīgā. 1955. gadā ar uzvedumu “Vakars Bārtas kolhozā” Bārtas etnogrāfiskais ansamblis piedalās Latviešu literatūras un mākslas dekādē Maskavā. Uzvedumā tiek dejots “Muškadrilis”, “Kamoliņš”, “Divpadsmitdancis”, “Sievu polka” un “Munsturis” (J. Ķībura horeogrāfiskā apdare). “Muškadrili” apvienotie veco ļaužu deju kolektīvi dejo arī 1955. gada III Padomju Latvijas Dziesmu svētkos jaunuzceltajā Mežaparka Lielajā estrādē un III Deju svētkos Daugavas stadionā (1955). IX Deju svētkos (1985) to dejo apvienotie vidējās paaudzes un veco ļaužu (joprojām tiek lietots šāds apzīmējums) deju kolektīvi, bet “Sievu polku” IX Deju svētkos dejo apvienotie Tautas deju ansambļi. “Zirdziņus” XII Deju svētkos (1998) novadu programmā “Cik stūrīšu, tik rakstiņu” Daugavas stadionā dejo apvienotie Kurzemes novada deju kolektīvi (virsvadītāja Aija Baumane).

Avoti:

Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti .1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007

Brigita Čikste, 2021. gada janvāris