13.03.(04.).1907. Pavlovskā pie Pēterburgas, Krievijā–31.07.65. Rīgā
Balerīna, horeogrāfe, baletmeistare, pedagoģe. LPSR Tautas skatuves māksliniece. I Deju svētku virsvadītāja. V Deju svētku Goda virsvadītāja.
Baleta vēsturnieks Igors Freimanis: “Helēna Tangijeva, pēc izcelsmes būdama armēniete, savā radošajā meklējumā nonāca pie latviešu dejas spilgtākā atraduma. Baleta “Laima” pēdējā cēlienā ieraudzījām vienreizējo “Rucavieti” un nepārspēto, nu jau par tautas deju kļuvušo “Gatves deju” ar solo pāri. No aizmirstības, no folkloras pūralādes uz skatuves parādījās trejdekšņi, kas šodien ir neatņemams etnogrāfisko un tautas deju ansambļu elements”.
1907. g. – dzimusi Krievijā. Helēnas tēvs – Aleksandrs Tangijevs bija muižnieks, Pavlovskas dzelzceļa stacijas priekšnieks, māte Jeļizaveta – mājsaimniece. Helēnas vectēvs Beks Meliks Tangijancs pēc tautības bija armēnis. Viņa agri kļuva bārene – 1912. gadā māte nomira, un Helēnu audzinājusi tēva māsa Valentīna Drešare un vecmāmiņa. Meiteni bieži veda uz Marijas teātri skatīties baleta izrādes, un ticis nolemts, ka viņa mācīsies dejot.
Vispirms H. Tangijeva nokļuva Aleksandra un Ivana Čekriginu privātajā baletstudijā Pēterburgā. 1916. gadā iestājās Petrogradas teātra baletskolā pie pedagoģēm Olgas Preobraženskas un Agripinas Vaganovas, Pēterburgas baleta skolas pārstāves, krievu klasiskā baleta apmācības sistēmas radītājas.
1924. g. – beigusi Petrogradas baletskolu
1924. – 1927. g. Ļeņingradas Operas un baleta teātra baleta soliste.
1925.–1927. g. Ļeņingradas baleta skolas pedagoģe.
1927.–1937. g. Latvijas Nacionālās operas baleta soliste.
1934.–1937. g. Latvijas Nacionālās operas baletmeistare.
1928.–1937., 1939.–1940., 1941.–1944. g. savas privātās baleta studijas vadītāja. H. Tangijeva-Birzniece bija apveltīta ne tikai ar ārējo skaitumu, pievilcību, šarmu, inteliģenci, bet arī ar izcilu pedagoģisko talantu.
1932.–1937. g. Latvijas Nacionālās operas baletskolas pedagoģe.
1945.–1951. g., 1956–1965. g. LPSR Operas un baleta teātra galvenā baletmeistare.
1951.–1956. g. Muzikālās komēdijas teātra baletmeistare.
1953.–1954. g. LPSR Valsts dziesmu un deju ansambļa horeogrāfe.
1945–1948. g. LPSR Operas un baleta teātra baleta studijas mākslinieciskā vadītāja.
1948.–1965. g. Rīgas horeogrāfijas vidusskolas pedagoģe.
1954. g. – LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece.
1956. g. – LPSR Tautas skatuves māksliniece.
1960. g. – LPSR Valsts prēmija.
1948. g. – I Deju svētku virsvadītāja, deju lieluzveduma galvenā baletmeistare. Veido “Sudmaliņu” laukuma iestudējumu un koncerta finālu.
Iecelta par V Deju svētku (1965) Goda virsvadītāju.
“Balets bija baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces dzīvesveids. Par tādu tas kļuva arī visai viņas vadītajai baleta trupai. (…) Pēterburgas baleta gars Tangijevu pavadīja visu mūžu, tas īpatnējā veidā saauda senfranču klasikas izsmalcinātību ar itāļu virtuozitāti un krievu dvēseliskumu.” Biruta Viļumane.
1927. gadā skaistā Pēterburgas balerīna apprecas ar Latvijas sūtniecības padomnieku Maskavā un Latvijas ģenerālkonsulu Ļeņingradā Aleksandru Heinrihu Birznieku. Tajā pašā gadā Helēna Tangijeva-Birzniece kopā ar dzīvesbiedru pārceļas uz Rīgu, pieņem Latvijas pilsonību un iekļaujas latviešu baleta trupā. 1930. gadā uz vīra nākamo darbavietu Dancigā viņa vairs līdzi neaizbrauc. 1943. gadā viņu laulība tiek šķirta.
1944. gadā māksliniece mēģina doties bēgļu gaitās uz Vāciju, bet tas neizdodas. Kuģītis, ar ko viņa izbrauc no Ventspils, apgāžas un nogrimst. Mākslinieci izglābj, taču noslīkst viņas dzīvesdraugs Vilis Olavs. 1945. gadā caur Ēdoli un Kuldīgu māksliniece atgriežas Rīgā, kur viņu sagaida necerēti labvēlīgi. Tangijeva atsāk darbu kara papluinītajā Operā, un 1945. gadā tiek apstiprināta par galveno baletmeistari.
1947. g. – H. Tangijevas-Birznieces pirmā oriģinālhoreogrāfija. Viņa iestudē pirmo latviešu padomju oriģinālbaletu “Laima” (komponists – Maskavā dzīvojošais latviešu izcelsmes mūziķis Anatols Liepiņš, libreta autore – Mirdza Ķempe). 1947. gada 23. jūnijā Jāņu vakarā (!) notiek Anatola Liepiņa latviešu oriģinālbaleta “Laima” pirmizrāde. Tā darbība norisinās 13. gadsimtā un stāsta par cīņām pret vācu krustnešu iebrukumu. Taču… baleta librets ir atgādinājums par nesaraujamo draudzību ar lielo krievu tautu, kura nāk talkā mazajai latviešu tautai. Baleta vēsturniece Elza Siliņa: “Liels dinamisms panākts masu dejās, īpaši pēdējā cēlienā teatralizētajā “Rucavietī”, kas veidots pēc latviešu tautas deju motīviem.”
Interesanti, ka 1955. gadā, kad Maskavā notiek Latviešu literatūras un mākslas dekāde, un tajā piedalās arī Latvijas Operas un baleta teātra baleta trupa ar A. Liepiņa baletu “Laima” un Ā. Skultes baletu “Brīvības sakta”, baleta “Laima” pēdējā cēlienā “Gatves deju” un “Rucavieti” uz Maskavas Lielā teātra skatuves dejo pašdarbnieki – LRAP kultūras nama deju kolektīvs Zinaīdas Samas vadībā.
Baleta fināls – “Gatves deja” un “Rucavietis” – nu jau ir latviešu skatuviskās dejas klasika un Tautas deju ansambļu repertuāra neatņemama sastāvdaļa. “Rucavietis” ir dejots VI Deju svētku lieluzvedumā 1970. gadā, bet “Gatves deja” – VIII un IX Deju svētkos 1980. un 1985. gadā, kā arī 2008. gada Deju svētku lielkoncertā “Deju svētkiem 60” Arēnā Rīga.
Citi H.Tangijevas-Birznieces horeografētie un iestudētie baleti: J. Štrausa “Pie zilās Donavas” (1957), M. Ravēla “Bolero” (1958), Dž. Rosīni “Brīnumlelles” (1958), R. Grīnblata “Rigonda” (1959), S. Rahmaņinova “Simfoniskās dejas”, (1961), M. Ravēla “Spāņu rapsodija” (1961), J. Vītola “Dārgakmeņi” (1961), O. Barskova “Neglītais pīlēns”, M. Čulaki “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu” (1962), S. Balasanjana “Šakuntala” (1963).
Janīna Pankrate: “Tangijeva bija gan horeogrāfe, gan repetitore, gan arī pasniedza treniņstundas. Tangijeva nekad neiestudēja katru pirksta kustību, viņa teica: “Domājiet paši, uz skatuves jāiet jums, es jau palikšu aizkulisēs.”
Irēna Strode: “Leģendas var stāstīt par Tangijevas latviešu valodu. “Ņeturi rokas pakaļā!” vai arī “Jūs že esat guļbieši, cēlas PUTNAS!” Es domāju, ka Tangijeva prata runāt pareizi, taču viņa zināja, ka mums patīk šī viņas runas maniere, un tīšām to kopa.”
Marga Apsīte, deju pedagoģe, Deju svētku virsvadītāja, H. Tangijevas-Birznieces audzēkne: “Tangijeva kā pedagogs bija Dieva dota personība. Viņa deju stundās prata iemācīt strādāt, un strādāt patstāvīgi. Katra viņas dotā baleta treniņa kustība jau bija kā deja – to nevarēja izpildīt tikai ar kājām, bija jādejo ar rokām, galvas pagriezieniem, ar visu augumu. Viņa prasīja, lai dejā noteikti būtu arī acu kontakts, nepietika tikai ar formālu galvas pagriezienu. Tas pats arī “Gatves dejā” – garām ejot, ir noteikti jāsaskatās un jāsasveicinās, nevar tikai mehāniski noliekt galvu. Tangijeva mācīja DEJOT ar partneri, kontaktēties ar viņu. Tas izpaudās arī viņas horeogrāfijās. Tās ir ļoti dejiskas, emocionālas, partnerattiecībās balstītas. Uz baleta stundām viņa vienmēr nāca augstpapēžu kurpēs, taču viņa prata stundu novadīt arī sēžot un izstāstot uzdevumus tā, ka viss bija saprotams. Jau pati viņas staltā stāja lika nostiepties un saņemties – citādi nevarēja. Viņa iemācīja strādāt patstāvīgi. Treniņstundas baletskolā viņa bieži kavēja un ieradās tikai uz kādu trešo kustību, taču mēs uzsākām treniņstundu patstāvīgi, lai, ierodoties Skolotājai, jau būtu nosvīdušas. Protams, viņa bija leģendāra personība. Slaveni bija viņas izteicieni. Vēl tagad baleta aprindās tie tiek lietoti, piemēram: “Peļi, žurki, vabuļi – kur že palikuši? Jānāk že ārā!”
Avoti:
Ija Bite. Latvijas balets. ”Pētergailis”, 2002
Gunta Bāliņa, Ija Bite. Latvijas baleta enciklopēdija. ”Pētergailis”, 2006
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Ilze Vītola, Aija Zaļaiskalne. Spēles meistars Alfrēds Spura. LNKC, 2018
Brigita Čikste
2021.gada janvāris