31.03.1928. Stelpes pagastā–23.01.2001. Rīgā
Latviešu baletdejotājs, horeogrāfs, dejas pedagogs. 17 gadus bijis TDA “Dancis” vadītājs. Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
Rolands Juraševskis: “Spura “Dancim” iedeva jaunu attīstības pakāpi, vienlaikus saglabājot Sūnas un Žagatas devumu. (…) Viņš bija domātājs, bet ar dvēselisku stīgu dejās. Spura bija ļoti radošs. Grūti radīt dejas lielam patērētāju pulkam. Gan Žagata, gan Spura radīja dejas savam ansamblim, un citiem to pacelt ar Spuras domu, enerģiju, stāstu, nezinu, vai tā īsti ir iespējams…”
“Danča” dejotāja Ilze Vītola grāmatā “Spēles meistars Alfrēds Spura” saka: “Spuras mērogs bija grūti sasniedzams, viņš bija kā no citas pasaules – skaistākas, smalkākas.”
Dzimis Bauskas apriņķa Stelpes pagasta “Kūlās” rentnieku Žaņa un Annas Spuru ģimenē.
1945.–1951. g. – mācījies baleta studijā pie LPSR Operas un baleta teātra, kas 1948. gadā pārtop par Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Pedagogi Arvīds Ozoliņš, Valentīns Bļinovs.
1948.–1976. g. – LPSR Valsts akadēmiskā Operas un baleta teātra baleta mākslinieks. Spilgts raksturlomu atveidotājs. Ievērojamākās lomas: Solists Ravēla “Bolero”, Barons “Brīvības saktā”, Birbanto un Seids-pašā “Korsārā”, Harmodijs “Spartakā”, Hilarions “Žizelē”, Komandors “Inku zeltā”, Grāfs “Pie zilās Donavas”, Prinča audzinātājs “Gulbju ezerā”, Espada un Gamašs “Donā Kihotā”, Doktors Aikāsāp (atvadu izrāde 26.12.1976.). Kopā 44 lomas 28 gadu garumā. A. Spura dejā bija liels spēles meistars, kuru nevarēja nepamanīt pat īsākajā skatuves uznācienā, vai tas būtu greizsirdīgs mīlētājs, grotesks vecis, cēls valdnieks vai mīlošs tēvs. Baleta kritiķe Ija Bite viņu raksturojusi kā pieredzējušu raksturdejotāju, kurš skopā žestā, pozā ļoti koncentrēti un precīzi prot izteikt būtību.
Vadījis deju kolektīvu Rīgas 6. vidusskolā (1953–1964), bērnu baleta studiju un deju kolektīvu Bauskā (1959–1962), bijis kustību konsultants ansambļa “Rīgas pantomīma” izrādēs (1969–1971); iestudējis kustības un dejas vairākās Dailes teātra izrādēs pie režisora Pētera Pētersona (1965–1970).
1968.–1985. g. – LVU Tautas deju ansambļa “Dancis” mākslinieciskais vadītājs. Te izpaužas A. Spuras savdabīgais, dvēseliski emocionālais horeogrāfa talants. Viņa vadībā “Dancis” iegūst jaunus vaibstus. Saglabājot dejas tehniku, liela vērība tiek piegriezta auguma plastikai. No Alfrēda Spuras skolas nāk daudzi Latvijā pazīstami deju kolektīvu vadītāji – Gunta Skuja, Rolands Juraševskis, Ojārs Lamass, Olga Freiberga.
1980., 1985. g.– VIII un IX Deju svētku virsvadītājs.
1998. g. – XII Deju svētku Goda virsvadītājs.
1980.–1990. g. – Jēkabpils rajona deju kolektīvu virsvadītājs.
1978. g. – VII Baltijas valstu studentu Dziesmu un deju svētku “Gaudeamus” virsvadītājs (Viļņa, Lietuva).
1975. g. – LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
1999. g. – Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.
Vairāk nekā 30 horeogrāfiju autors. Pazīstamākās: “Andžiņš”, “Dzimtenei” (“Manai Dzimtenei” ar R. Paula mūziku), “Meteņu polka”, “Es par bēdu nebēdāju”, “Es nenācu šai vietā”, “Kursas godu dancis”, “Diždancis”, “Spēlējiet, spēlmaņi”, “Pie Dieviņa gari galdi” (pēdējā deja, veltīta Daugavpils “Laimai”). Interesants meklējums tuvināt estrādes mūzikas žanru tautas dejai bija “Cepļu saiešana” ar R. Paula mūziku. A. Spuras dejas ir bez konkrēta sižeta; viņa horeogrāfijās galvenais ir emocionālais noskaņojums, filozofisks skats uz dzīves gaitu, cilvēka iekšējo konfliktu attēlojums.
Alfrēds Spura: “Ja tev jādomā, ko dara rokas un kājas, tad nemaz nevajag iet uz skatuves. Uz skatuves ir jāiet, lai priecātos vai raudātu. Emocijai ir jābūt. Un ar tehniku tu to izsaki.”
Kristīts par Alfrēdu Otto, draugu un ģimenes lokā Spura tika saukts tikai par Ati. (“Dancī” savu dejotāju mīļi dēvēts arī par Veco.) Jau ceturtajā Ata dzīves gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, Pārdaugavu, kur tēvs strādāja iebraucamajā vietā. Ata skolas gadu laikā nomainījās trīs politiskās iekārtas, katra ar savām korekcijām. Mācības zēns uzsāka 1936. gadā Rīgas 3. pamatskolā, bet pēc 7. klases, jau vācu laikos, 1943. gadā iestājās Rīgas 2. ģimnāzijā. 1945. gadā vienīgā vidusskolas zēnu klase tika nokomplektēta Rīgas 1. vidusskolā (tolaik ģimnāzijās zēni un meitenes mācījās atsevišķi). Bet vidusskolas diplomu Atis ieguva 1947. gadā, tad jau mācoties Rīgas 23. vakara vidusskolā. Vienlaikus ar mācībām vidusskolā 1945. gadā, vecākiem nezinot, Atis iestājās baleta studijā, kas nodibināta pie LPSR Operas un baleta teātra un 1948. gadā pārtop par Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Baleta mākslā viņa pedagogi ir Arvīds Ozoliņš un vēlāk Valentīns Bļinovs. Pabeidzis vidusskolu, Atis turpina mācīties baletskolā līdz pat 1951. gadam vienā “zelta” klasē ar Haraldu Ritenbergu, Artūru Ēķi, Uldi Žagatu un Māri Liepu.
Māris Liepa jau vēlāk: “Tautas dejā sevi atrada divi vecākie mūsu klases puiši – Uldis Žagata un Alfrēds Spura. Man liekas – tā nebija nejaušība: viņi jau teātrī bija zemes sulas spēka pilni, labi izpildīja raksturdejas, spēlēja krāsainus raksturus dramatiskajos baletos.”
1968. gadā, kad Uldis Žagata ir saņēmis piedāvājumu veidot profesionālo deju ansambli “Daile”, viņa vietā vadīt Latvijas Valsts universitātes Tautas deju ansambli “Dancis” tiek uzrunāts baleta solists Alfrēds Spura, jo studenti par savu vadītāju vēlas radošu personību, kas pats sacerētu dejas, līdzīgi, kā to darīja Uldis Žagata un Harijs Sūna. Tā sākās 17 gadus ilgs mīlestības romāns.
Alfrēds Spura: “Tā bija ieiešana latviešu dejas augstākajā sabiedrībā – tur, kur Irēna Strode, Harijs Sūna, Uldis Žagata, visi vecie buki. No malas diemžēl neviens nav īsti parādījis, pateicis, pagrūdis, kā īsti vajag, kas jādara, kā jāuzvedas, kas jāizdomā…”. Pirmā A. Spuras “Dancī” radītā deja ir “Meteņu polka” ar Viktora Sama mūziku.
Spuras dejas ir mākslas darbi ar zemtekstu, ar noskaņu. Tās ir ļoti tēlainas. Tās “izstāsta” mūzikas saturu un raksturu, tikai ne vārdiem, bet savā – dejas kustību valodā. Katrai kustībai ir sava jēga. Lai šīs dejas dejotu, ir nepieciešama izjūta, izpratne par domu, kas tajās ielikta. To gandrīz nav iespējams izdarīt, ja nav bijusi saskare ar dejas radītāju, ja nav iepazīta viņa personība.
Alfrēds Spura: “Tagad dejo citādi nekā pirms trīsdesmit, simt vai divsimt gadiem. Ir citi sociālekonomiskie apstākļi, kas nosaka mākslas attīstību. Mēs barojamies no savām saknēm, tas tā nodeldēti skan, bet mums jāliek arī kaut kas klāt. Students – ģeogrāfs, ekonomists, jurists, vienalga, kas viņš būtu, ir ar pavisam citu domāšanas līmeni. Svarīgi dabūt klāt emocijas. Lai to polku nelec tāpat vien, bet – ar domu.” /Ingrīda Strautmane. Es nemūžam par bēdu nebēdāšu. Padomju Jaunatne. 21.04.1988./
Alfrēds Spura: “Kas tad ir vērtība tautas dejā? Laikam līdzi mainās arī izpratne. Manuprāt, svarīgi, lai katras dejas zemtekstā justu gan horeogrāfa, gan dejotāju laikmetīgu domāšanu. Pati dzīve, kas mums apkārt, liek izteikt savu attieksmi pret notiekošo.”
Piemēram, dejas “Dzimtenei” ar R. Paula mūziku horeogrāfiju ierosināja gan Jāņa Petera emocionālā dzeja, gan akmens tēli Kārļa Zāles Brīvības piemineklī.
Alfrēds Spura: “Zīmējums uz papīra jau vēl nekas nav. Deja vēl ir mirusi. Apskaužu tos, kuri, uzstādot deju, skaidri zina, ko viņi grib. Tāpat kā lugas panākumi ir atkarīgi no režisora un aktieriem, dejas panākumi ir atkarīgi no dejotājiem. Bet ar viņiem bieži ir kā ar cirka zirgiem: ja vienreiz iemācīts, grūti ko grozīt.”/Ingrīda Strautmane. Es nemūžam par bēdu nebēdāšu. Padomju Jaunatne. 21.04.1988./
Uldis Šteins: “Sūna meklēja efektīgas kustības, Žagatam daudz kustību nāca no baleta, Spuram – nemaz, it kā viņš nekad nebūtu pie stangas stāvējis. Spuras dejas lielākoties dejoja “Dancis”. Viņam bija savdabīgs horeogrāfiskās izpausmes veids, tāpēc citiem kolektīviem viņa dejas tik labi nepadevās, bet neviens no Spuras dejotājiem neko nedarīja ar tukšām acīm. Nekad!”
Eriks Tivums: “Spura savās dejās rotaļājās ar kustību, ar soļiem, viņš tos noskatījās no saviem dejotājiem.”
Ingrīda Saulīte: “Auguma un roku plastika ir tas jaunais, ko Spura ieviesa visās savās dejās.”
Gunta Skuja: “Spura mācēja atrast vietu i mazākam, i resnākam, i neglītākam. Arī man kā neglītajam pīlēnam vieta atradās. (…) Katrā Alfrēda Spuras dejā ir ielikta filozofija un stāsts. Nekas nav tāpat vien – kustības pa ornamentu vai zīmējumu. Katru deju iestudējot, viņš varēja stāstīt un stāstīt… Spuras deju rokraksts bija pilnīgi citādāks nekā daudziem tā laika horeogrāfiem. Kustības ar augumu, ar rokām. Spuras dejas ir ar dvēselīti, tagad tās dejot ir ļoti grūti.”
Eriks Tivums: “Atšķirībā no visiem citiem ansambļa vadītājiem Spuram darbs “Dancī” bija liela, gaiša, skaista spēle, kurā viņš katru dejotāju uzskatīja par sev līdzvērtīgu, par savu līdzautoru. Varbūt tālab Spuras dejas tika dejotas ar tādu mīlestību.”
Avoti:
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Gunta Bāliņa, Ija Bite. Latvijas baleta enciklopēdija. Izdevniecība Pētergailis, 2006
Ilze Vītola, Aija Zaļaiskalne. Spēles meistars Alfrēds Spura. LNKC, 2018
Ija Bite. Latvijas balets. Izdevniecība Pētergailis, 2002
Brigita Čikste
2021. gada janvāris