20.03.1923. Jelgavas apriņķa Valgundes pag. “Mežgaļos”–23.12. 2011. Jelgavā, apbedīts Valgundes Jaunajos kapos
Kultūras darbinieks, horeogrāfs. LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
Vilis Ozols: “Ir pusotra miljona latviešu, bet tikai kādi trīsdesmit bijuši virsvadītāji. Vadītājam jābūt nojautai – jāredz katrs dejotājs atsevišķi un visi kopā. Manas dejas dejo ne tikai Latvijā, un tajās tālajās zemēs skatītājiem pat prātā neienāk, ka šai dejai varētu būt arī autors – kaut kāds tur Vilis Ozols. Viņi to uztver kā latviešu tautas deju, tieši tāpēc manas dejas pieder tautai.” /Sintija Čepanone. Manas dejas pieder tautai. Jelgavasvestnesis.lv. 01.11.2009./
1941.–1943. g. – studijas Jelgavas skolotāju institūtā.
1943. g. – iesaukums vācu armijā, tam sekojoša filtrācijas nometne un dienests Padomju Armijā pēckara gados.g.
1950.g. – atgriešanās Jelgavā.
1950.–1951. g. – Jelgavas kultūras nama mākslinieciskais vadītājs.
1951.–1955. g. – Celtniecības pārvaldes kluba vadītājs.
1954. g. – pabeidzis Rīgas Kultūrizglītības darbinieku tehnikuma klubu nodaļu.
1955.–1960. g. – Jelgavas kultūras nama direktors.
1959.–1964. g. – neklātienes studijas N. Krupskajas Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) Kultūras institūtā.
1970.–1978. g. – Jelgavas rajona kultūras nama metodiķis.
Dibinājis un vadījis deju kolektīvus: Jelgavas kultūras nama deju kolektīvs (1952–70) (vēlāk – nosaukums “Jaunība”). Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas deju kolektīvs (1961–64), deju kolektīvi Sidrabenes ciema Emburgā (1967–69) un Zaļeniekos (1969–70), Tautas deju ansamblis “Lielupe” (1970–85), ražošanas apvienības “Latvijas lini” deju kolektīvs (1973–75). Deju kolektīvs Jelgavas rajona kultūras namā, kas 1978. gadā kļūst par TDA “Diždancis” (1975–83), LLA Mācību un pētījumu saimniecības “Jelgava” deju kolektīvs Platonē (1982–87) un Platones vidējās paaudzes deju kolektīvs (1985–91). Vidējās paaudzes deju kolektīvs “Laipa” (1994–2000).
Ilggadējs Dobeles rajona, Jelgavas pilsētas un rajona deju kolektīvu virsvadītājs.
Apmēram 90 oriģinālhoreogrāfiju un deju apdaru autors. No VI Deju svētkiem 1965. gadā līdz XVI Deju svētkiem 2018. gadā deju lieluzvedumos iekļautas 18 Viļa Ozola radītās dejas.
1970–1998. g. – virsvadītājs Deju svētkos un VIII–XII Deju svētkos, XIII. un XIV Deju svētku Goda virsvadītājs (2003, 2008), svētku “Rīgai 800” virsvadītājs (2001).
Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums (1988).
Apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi (1997).
Saņēmis Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Jelgavas Goda zīmi un Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (2001).
Visu mūžu Vilis Ozols ir bijis gan rosīgs kultūras darba vadītājs, gan horeogrāfs – deju kolektīvu vadītājs.
V. Ozols dzimis zemnieku Jāņa un Olgas Ozolu ģimenē. Viņš bija jaunākais no trim Ozolu dēliem, un, kā lauku zēnam pieklājas, bērnībā gājis ganos, apguvis visus puiša darbus.
Mācības sācis Valgundes četrgadīgajā pamatskolā, turpinājis Kalnciema sešgadīgajā pamatskolā. Lai piepildītu sapni kļūt par skolotāju, sācis mācīties Jelgavas skolotāju institūtā (1941–1943), bet aizsāktās studijas pārtrauca Otrais pasaules karš. V. Ozols tika mobilizēts vācu armijas gaisa izpalīgos (1943), kam pēc kara sekoja filtrācijas nometne Karēlijā un iesaukums Padomju armijā. V. Ozols tika nosūtīts uz armijas celtniecības daļu un strādāja izpostītās Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) atjaunošanā. Tieši šeit viņam rodas izdevība brīvajā laikā iesaistīties amatierkolektīvu darbībā – V. Ozols savā armijas daļā spēlēja gan tautas instrumentu orķestrī, gan dziedāja un dejoja. Viņš saņēma atļauju papildus apmeklēt nodarbības Gorkija vārdā nosauktajā Kultūras pilī, kur horeogrāfijas studijā deju stundas pasniedza Kirova (tagad Marijas) teātra balerīnas. Šis laika posms bija izšķirošais V. Ozola turpmākās profesijas izvēlē – viņš nolēma kļūt par kultūras darbinieku. 1954. gadā V. Ozols beidza Rīgas Kultūrizglītības darbinieku tehnikuma Klubu nodaļu, vēlāk (1959–1964) neklātienē studēja un absolvēja N. Krupskajas Ļeņingradas Valsts kultūras institūtu
1950. gadā Vilis Ozols atgriežas Jelgavā, un šajā pilsētā darbojas visu savu radošā darba mūžu. Viņš kļūst par ievērojamu Jelgavas kultūras dzīves veidotāju, strādājot par Jelgavas kultūras nama māksliniecisko vadītāju (1950–1951) un direktoru (1955–1960), Celtniecības pārvaldes kluba vadītāju (1951–1955), Jelgavas rajona kultūras nama metodiķi (1970–1978), kā arī nodibina un vada daudzus deju kolektīvus.
1952. gadā V. Ozols izveidojis Jelgavas kultūras nama deju kolektīvu (vēlāk – nosaukums “Jaunība”), kurš viens no pirmajiem Latvijā 1960. gadā iegūst Tautas deju ansambļa goda nosaukumu. Vadījis to līdz 1970. gadam. Arī turpmāk V. Ozols dibinājis un vadījis deju kolektīvus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1961–1964), Sidrabenes ciema Emburgā (1967–1969) un Zaļeniekos (1969–1970), vadījis Tautas deju ansambli “Lielupe” (1970–1985), ražošanas apvienības “Latvijas lini” deju kolektīvu (1973–1975). 1975. gadā nodibinājis deju kolektīvu Jelgavas rajona kultūras namā, kas 1978. gadā kļuva par TDA “Diždancis”, un vadījis to līdz 1983. gadam. Platonē V. Ozols izveidojis un vadījis divus deju kolektīvus – LLA Mācību un pētījumu saimniecības “Jelgava” deju kolektīvu (1982–1987) un vidējās paaudzes deju kolektīvu (1985–1991). Viņš vadījis arī vidējās paaudzes deju kolektīvu “Laipa” (1994–2000).
Ilgus gadus V. Ozols bija Dobeles rajona, Jelgavas pilsētas un rajona deju kolektīvu virsvadītājs, daloties savā ilggadējā darba pieredzē un sniedzot konsultācijas jaunākajiem kolektīvu vadītājiem. Daudzi viņa bijušie audzēkņi kļuvuši par deju pedagogiem. Starp vadītājiem, kas izgājuši “Ozola skolu” ir viņa dēls Uldis Ozols un vedekla Līga Ozola, arī Mārīte Skrinda, Anda Zeidmane, Ludmila Muskare, Elita Simsone, Arnolds Neverovskis.
Vilis Ozols ir vairāk nekā 75 dažāda žanra jaundeju autors. Horeogrāfs bija pirmais, kurš pievērsa lielu uzmanību senioru deju kolektīvu kustībai, vadot senioru deju kolektīvus, veidojot to repertuāru un rīkojot koncertus un festivālus. V. Ozols ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kas pievērsās sižetiskajām dejām, cenšoties sižetiski atklāt to saturu, piemēram, dejā “Traktoristi azaidā”, “Dzintarkrasta puiši” un “Vecais Taizels”. Precīzākai satura atklāsmei un noskaņas radīšanai horeogrāfs dejās pirmo reizi iekļāvis dažādus priekšmetus – pakavus (“Kas tur skan”), svečturus un ķebļus (“Vakarēšana, “Sader liepa ar ozolu”), kausus (“Apinītis”, ”Ražas dancis”), seģenes (“Baltu nesu villainīti”). Populārākās V. Ozola dejas – “Skatieties, jauni ļaudis”, “Klabdancis”, ”Atvasara”, “Dzintarkrasta puiši”, “Svinīgais solis”, “Jāņu diena”, “Spriguļu sišana”, ”Beķercepti kliņģerīši”, “Sprēslīca mana”. V. Ozola daiļradi raksturo vienkāršība, kompozicionāla skaidrība, dziļa folkloras materiāla un tautas rakstura izpratne. Ar nedaudz elementiem viņš prot panākt lielu tematisku daudzveidību. V. Ozols savās dejās ir vienkāršs, saprotams un nesamākslots. Kopā V. Ozols veidojis apmēram 90 oriģinālhoreogrāfijas un deju apdares – 35 darbu mūzika pieder R. Šteinam. Tas ir unikāls sadarbības paraugs.
Vilis Ozols: “Ja rindā savirknē skaistus vārdus, tā vēl nav dzeja, un līdzīgi ir arī ar deju – kopā sakabināti soļi vēl nav deja. Dejai ir jābūt skaistai mūzikai, arī domai jābūt skaistai. Tai jābūt dvēselei.” /Sintija Čepanone. Manas dejas pieder tautai. Jelgavasvestnesis.lv. 01.11.2009./
Sākot ar 1965. gada V Deju svētkiem līdz XVI Deju svētkiem 2018. gadā vienpadsmit deju lieluzvedumos ir iekļautas 18 Viļa Ozola radītās dejas, lielākā daļa – viņa paša virsvadībā. 1965. gadā V Deju svētkos pirmo reizi tika iekļauta V. Ozola deja “Skatieties, jauni ļaudis” (virsvadītāja Milda Lasmane). Deju svētkos dejotas arī ”Skatieties, jauni ļaudis”, ”Atvadu kadriļa”, “Kad rudzus pļauj”, “Spriguļu sišana”, ”Lielas mucas, mazas mucas”, ”Visi saka” ,un citas. Skolu jaunatnes III Deju svētkos (1972) dejotas trīs V. Ozola dejas – “Pēc darba” (R. Šteina mūzika), “Lakstīgala kroni pina” (tautas mūzika) un “Sprēslīca mana”.
Kopš 1970. gada V. Ozols sešas reizes ir bijis Latvijas Deju svētku virsvadītājs: virsvadītājs VI Deju svētkos (“Svinīgais solis”, “Klabdancis”, Atvasara”) un VIII–XII Deju svētkos, XIII un XIV Deju svētku Goda virsvadītājs, svētku “Rīgai 800” virsvadītājs. Vairākos Deju svētkos V. Ozols veidojis Zemgales novada deju uzvedumus (“Rudzu druva priecājās” X Deju svētkos un “Četri Zemgales plāceņi” XI Deju svētkos).
Par interesantu šķautni V. Ozola mākslinieciskajā personībā kļuva aizraušanās ar ziņģu mūziku, ar dziedāšanu. Jau 1981. gadā viņš ansamblim “Lielupe” izveidoja tematisku iestudējumu “Koncerts retro stilā”, kurā skanēja latviskās ziņģu dziesmas, kas tolaik vēl bija nevēlamas. V. Ozols, būdams izteiksmīgs kupleju un ziņģu meistars, asprātīgi vadīja programmu un pats dziedāja, divu gadu laikā uzvedums piedzīvoja vairāk kā 100 koncertus dažādās Latvijas vietās. V. Ozols piedalījies pirmajā Raimonda Paula rīkotajā festivālā “Latvju ziņģe” (1992), kļūstot par tā laureātu.
V. Ozolam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums (1988). Apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi (1997), saņēmis Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Jelgavas Goda zīmi un Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (2001).
Avoti.
https://enciklopedija.lv
https://dziesmusvetki.lndb.lv
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Eriks Tivums. “Septiņi stāsti par kāda zemniekdēla dzīvi”. Vilis Ozols – Zemgales deju ķēniņš. V/a Tautas mākslas centrs, 2006
Brigita Čikste
2021. gada janvāris