19.08.1890. Plāteres pag. ”Upītēs”–7.10.1976. Rīgā
Tautskolotāja, horeogrāfe un tautas deju apdaru veidotāja, viena no pirmajām pēckara gadu tautas deju kustības veicinātājām un popularizētājām. Tautas deju un rotaļu krājumu sastādītāja. I–VI Latvijas Deju svētku virsvadītāja. II–III Skolu jaunatnes un IV–VI Latvijas Deju svētku Goda virsvadītāja.
Harijs Sūna: “Mildas Lasmanes nopelni skatuviskās tautas dejas izcelsmē grūti pārvērtējami. Jau Padomju Latvijas II Deju svētkos 1950. gadā apvienotie deju kolektīvi autores virsvadībā dejo viņas horeografētās dejas “Cimdu pāris” un “Ugunskurs”. (…) Atceroties savus pirmos soļus “Cimdu pārī”, spilgti acu priekšā nostājas pati autore. Viņas vieglais tecējums polkas solī. Viņas sievišķīgi graciozais cimdu pāra šūpojums. Viņas liegi klusais dziedājums. Ak, šī dziedāšana! Cik grūti mums, vadītājiem, nācās panākt autores iecerei atbilstošu poētisko skanējumu. Ne tikai es viens toreiz uzskatīju, ka autores prasība (pareizāk gan būtu sacīt – ar asarām izteikts lūgums) tādā veidā, kā viņa to iecerējusi, nav realizējama. (M. Lasmanes iecere ir, ka dejotāji dzied līdzi dziesmas tekstu. B.Č.) Nereti arī skatuves variantā dejojām “Cimdu pāri” tikai “tīrā” dejas variantā, turklāt zinot, ka dārgā Mildiņa (tā mēs vairāki atļāvāmies viņu saukt) kaut kur klusībā nobirdina asaras. (…) M. Lasmanes poētiskais liegums cauraužas arī citās viņas dejās. Un ne tikai tur. Viņas klātesmē arī skaļākie un vārdos neizvēlīgākie kolēģi aprāvās (ja kāds pamanīsies to attiecināt arī uz mani – neliegšos). Viņa ar lielu pietāti izturējās pret cita darbu, un gribēja, lai arī kolēģi tāpat rīkotos. Viņas jūtīgā sirds bieži vien tika ievainota. Viņa strādāja lēni un klusi. Un, tiklīdz viņa uzzināja, ka kāds ašāks kolēģis jau “paķēris” iecerēto melodiju, viņa tūdaļ (protams, ar smeldzošu sirdi) atkāpās. Lai atmiņu nobeigumā ļauts dziļi noliekt galvu M. Lasmanes gaišā tēla priekšā. Kad mēs, Deju svētku virsvadītāji, saņēmuši vaiņagu un ziedu klēpjus, atlasām tos, kas būtu cienīgi Meža kapos rotāt neaizmirstamās Mildas Lasmanes atdusas vietu, tad līdz ar savu kolēģu goddevīgo galvas noliekšanu reizē izsakām visas plašās tautas horeogrāfijas cienītāju saimes dziļo pateicību.” /Atmiņas un atziņas, vecmeistari atceroties. Literatūra un Māksla. 06.03.1981./
Milda Emīlija Lasmane dzimusi 1890. gada 19. augustā Rīgas apriņķa Plāteres pagasta “Upītēs” veikalnieka un krodzinieka piecu bērnu ģimenē. Mācījusies Madlienas draudzes skolā. 1909. gadā beigusi Natālijas Draudziņas ģimnāzijas pedagoģijas klasi Rīgā, iegūstot skolotājas tiesības.
Pirmais darba gads aizrit Rikteres-Sidgundas skolā par skolotāju un pārzini, bet 1910. gadā Milda Lasmane sarunā sev materiāli ļoti izdevīgu mājskolotājas vietu Maskavā, tirgotāja Zotova ģimenē. Četros Maskavā pavadītajos gados M. Lasmane iesaistās Maskavas latviešu biedrības darbībā. Teātra izrādes te iestudē režisors Teodors Lācis. Milda ir Marija R. Blaumaņa lugā “ No saldenās pudeles”, Skaidrīte – Ā. Alunāna “Kas tie tādi, kas dziedāja”. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā M. Lasmane atgriežas dzimtenē un strādā Lielvārdes-Kaibalas skolā, tad Cēsu apriņķa Auļukalnā, vēlāk Drustos. 1916. gada vasarā viņa Tartu (Jurjevā) beidz pedagoģiskos kursus, apgūstot daudzas tautskolotāja disciplīnas. 1920. gadā M. Lasmane dodas uz Rīgu, lai stātos jaundibinātajā Latvijas Konservatorijā, kur vēlas apgūt operdziedāšanu. Vienlaikus ar studijām viņa strādā 2. Lietuviešu pamatskolā. Dziedāšana nekļūst par M. Lasmanes mūža nodarbi, taču viņa to nenožēlo, jo 1923. gadā iestājas Beatrises Vīgneres plastisko deju studijā un estētiski fiziskās audzināšanas skolā, kur aizrautīgi mācās līdz 1927. gadam.
30. gados M. Lasmane savu enerģiju atdod skolotājas darbam, teātra iestudējumiem, deju uzvedumiem. Viņa bijusi deju un kustību iestudētāja Nacionālā teātra, Zemnieku drāmas, Krievu drāmas teātra un dažādu biedrību rīkotās izrādēs un uzvedumos. 1934. gadā tiek svinēta M. Lasmanes 25 darba gadu jubileja, kas notiek Igauņu biedrības namā. Viņas tautskolotājas darbs tiek novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni, un daudzas sabiedrībā pazīstamas personas (kopā ap 250 viesu) sveic viņu personiski. Nacionālā teātra aktieri uzdāvina kaklarotu no 40 dzintara gabaliem, ar ko M. Lasmane vēlāk rotāsies visu mūžu.
Līdztekus M. Lasmane cītīgi apbraukā Latvijas lauku skolas, mācīdama tautas dejas mazpulku dalībniekiem. 1939. gada 4. septembrī Mazpulku organizācijas svētkos, kas sakrīt arī ar Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa šūpļa svētkiem, viņas vadībā 1600 dejotāju Rīgā, Uzvaras laukumā dejo “ Andžiņu”, ”Ačkupu”, “Jandāliņu” un “Plaukstiņpolku”.
Otrā pasaules kara gados vācu okupācijas laikā M. Lasmane pamet Rīgu un dodas uz laukiem, kur strādā par skolotāju Jumpravas skolā, vienlaikus vietējā pagasta namā iestudēdama teātra izrādes un mācīdama bērniem un jauniešiem tautas dejas. 1942. gadā Jumpravā un Krapē pat notiek Dziesmu diena ar plašu tautas deju uzvedumu.
Beidzoties karam, M. Lasmane atgriežas Rīgā. Kopš 1945. gada viņa strādā gan LPSR Vecāko pionieru vadītāju skolā, gan arī kā deju kolektīvu vadītāja dažādas Rīgas iestādēs un organizācijās. Topošajiem pionieru vadītājiem viņa pasniegusi dziedāšanu, horeogrāfiju, deklamāciju, bērnu literatūru, masu darba metodiku. 1953.–1956. g. pasniegusi latviešu tautas deju Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Neilgu laiku (1950) kopā ar Bruno Priedi bijusi arī LVU deju kolektīva, vēlākā “Danča”, vadītāja. Nodarbojusies arī ar deju metodisko materiālu apkopošanu un izdošanu, sastādījusi vairākus deju un rotaļu krājumus, tostarp “Latviešu tautas dejas” (1962), kas vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu bija vienīgā rokasgrāmata tautas deju apguvē. Vairāk nekā 100 latviešu deju, rotaļdeju, rotaļu un sarīkojumu deju autore. Par savu skolotāju M. Lasmane uzskatījusi izcilo latviešu etnohoreoloģi Johannu Rinku. Sekojot viņas piemēram, arī M. Lasmane iesaistījusies folkloras materiālu apzināšanā: vākusi deju, rotaļu, ieražu aprakstus, pierakstījusi teicēju stāstīto.
Lasmane ir I–III Deju svētku virsvadītāja 1948.,1950.,1955. gadā; Goda virsvadītāja IV–VI Deju svētkos 1960.,1965.,1970.g.; II un III Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja.
1955. gadā – piešķirts LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums. M. Lasmane pieredzēja arī savu zelta – 50 darba gadu jubileju Operas un baleta teātrī 1958. gada 8. aprīlī.
Lasmanes piemiņai Mūzikas biedrības Dejas asociācija 1989. gadā iedibinājusi M. Lasmanes prēmiju.
Mirusi 1976. gada 7. oktobrī Rīgā, apbedīta Meža kapos.
Mildas Lasmanes mūžs ir unikāls ar to, ka pieredzējis visdramatiskākos laikmetu griežus.
Dzimusi cariskajā Krievijas impērijā vēl pirms neatkarīgās Latvijas valsts rašanās, savus aktīvākos darba gadus piedzīvojusi brīvās Latvijas laikā 20. un 30. gados, taču tikpat rosīgi turpinājusi popularizēt latviešu tautas deju arī padomju iekārtas apstākļos pēc Otrā pasaules kara.
Mīļi saukta par Lasmanīti, iemantojusi latviešu dejas vecmāmuļas titulu, viņa savas 85. gades gaidās vēl 1975. gadā sēdēja Deju svētku skatītāju tribīnēs. Dejotāji viņu apveltīja ar zelta vārpu vainagu, un tāda viņa arī palikusi daudzu tā brīža liecinieku atmiņās.
Mazai, smaidīgai un kustīgai, Mildai Lasmanei ir liela loma Deju svētku tradīcijas rašanās un sistēmas izveidošanas jomā. Kā tad viss sākās?
1947. gadā LKP Centrālkomitejā notiek apspriede par 1948. gadā paredzēto latviešu Dziesmu svētku 75. gadskārtas atzīmēšanu. CK kultūras nodaļas vadītāja Milda Buša saka vēsturiskus vārdus: “Kā būtu, ja mēs programmā starp dziesmām ievietotu vēl kādas citas mākslas numurus, piemēram, latviešu tautas deju?” Koru virsdiriģents Leonīds Vīgners ir kategoriski “pret”, tomēr deja Dziesmu svētku programmā ienāk – gan koru koncertā Komunāru laukumā (tagadējā Esplanādē), gan atsevišķā uzvedumā “Dinamo” (tagadējā “Skonto”) stadionā. Ar to tiek likti pamati deju svētku tradīcijas attīstībai Latvijā. Pirmie Deju svētku virsvadītāji ir Milda Lasmane, Helēna Tangijeva-Birzniece un Bruno Priede. Abi pēdējie nāk no profesionālā baleta vides.
Milda Lasmane: “Lai svētku programmā dejas parādītu masveidīgi, lai viņās piedalītos pēc iespējas lielāks dejotāju skaits ar vienlīdzīgu dejas prasmi, virsvadītāju pirmais uzdevums bija nospraust obligāto deju repertuāru. Te varētu būt latviešu dejas no Johannas Rinkas un Jēkaba Stumbra krājumiem, kā arī vistuvāko kaimiņu – lietuviešu un igauņu, ar kuriem latviešus vieno ciešas draudzības saites.”
Lieluzveduma pamats bija M. Lasmanes veidotā “Latviešu pāru deju svīta”, ko veidoja desmit tautas deju apdares. Pirms svētkiem notika pirmās deju sacensības – “deju kari”, kuru žūrijas komisijā bija arī Milda Lasmane.
Milda Lasmane: “Uz Rīgu tika nozīmēti deju kolektīvi astoņu pāru sastāvā, un, protams, labākie. Kopmēģinājumi stadionā bija paredzēti tikai trīs. Tas, protams, bija ļoti maz, jo mēs, virsvadītāji, bijām nodomājuši skatītājus pārsteigt ar dažādiem dejotāju saliedētiem zīmējumiem pār visu stadionu. Vispirms sagrupējām kolektīvus pēc tērpu krāsām uznācienam un turpmāko grupu simetriskiem veidojumiem. Tad sākās zīmējumu veidošana un pati deja. Pirmais šāda veida darbs prasīja no virsvadītājiem veiklu orientāciju, dzīvu fantāziju un saprātīgu, noteikti izdomātu, negrozāmu masu veidošanas rīcību.”
Skaidrībai vēl jāpiebilst, ka plašā deju laukuma sadalīšanas principu, marķējot to ar cipariem, kas iezīmēja kvadrātveida atsevišķos deju laukumus, ieviesa cita liela personība – Ingrīda Saulīte Deju svētkos 1965. gadā. Iesākumā laukuma aizpildīšana ar dejotājiem notika bez jebkādiem pieturas punktiem. Tas no virsvadītājiem prasīja milzīgu prasmi manipulēt ar lielo dejotāju masu, skaidri un konkrēti paust savu domu, prast ieskaidrot un momentāni reaģēt.
Deju svētku idejas izlološana un pirmā tās realizēšana, šīs tradīcijas nodošana pilnveidošanai nākamajām horeogrāfu paaudzēm tad arī ir uzskatāma par vienu no lielākajiem Mildas Lasmanes – deju pedagoģes un horeogrāfes veikumiem.
Avoti:
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Eriks Tivums. Dejas vecmāmuļa. E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs, 1992
Brigita Čikste
2021. gada janvāris