18.04.1936. Taureskalna ciems Balvu pagastā–21.08. 2008. Rīgā
Latviešu horeogrāfs, deju pedagogs, VIII, X.–XII Deju svētku virsvadītājs, XIII un XIV Deju svētku Goda virsvadītājs. LPSR Tautas skatuves mākslinieks. Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Dejas kritiķis Eriks Tivums par viņu saka: “Imants visu mūžu ir cēlis savu Dejas Namu.”
1955. g. – beidzis Cēsu 1. vidusskolu.
1955.–1958. g. – studējis Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē.
1955.–1958. g. – studiju laikā dejojis universitātes deju kolektīvā, vēlākajā TDA “Dancis”, pie Harija Sūnas.
1958.–1959. g. – Operas un baleta teātra baleta mākslinieks.
1958.–1961. g.– Rīgas Pionieru pils deju kolektīva vadītājs.
1961. g. – pārņēmis no Arvīda Donasa Poligrāfiķu centrālā kluba deju kolektīva “Jautrais pāris” vadību. 1963. gadā kolektīvs iegūst Tautas deju ansambļa titulu un pieņem nosaukumu “Liesma”. Imants Magone visu savu turpmāko mūžu veltījis šim ansamblim un vadījis to līdz pat mūža galam.
1961.–1993. g. – dibinājis un vadījis Poligrāfiķu centrālā kluba bērnu deju kolektīvu “Dzirkstelīte”.
1973.–1992. g. – dibinājis un vadījis Ādažu Tautas deju ansambli “Sprigulītis”.
1992. g. – dibinājis Tautas deju un mūzikas klubu “Liesma”. Būdams tā direktors, apvienojis klubā dažādu paaudžu deju un mūzikas kolektīvus.
1965. g. – V Deju svētku virsvadītājas Irēnas Strodes asistents.
1975. g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
1980. g. – Latvijas VIII Deju svētku virsvadītājs, iestudē savas horeogrāfijas “Vēju stundā” un “Skani, mana tēvu zeme”.
1986. g. – Latvijas Tautas skatuves mākslinieka Goda nosaukums.
1990.,1993., 1998. g. – Latvijas X–XII Deju svētku virsvadītājs. 1990. gada Deju svētku novadu programmā “Es mācēju sadancot ar visiem novadiem” I. Magone ir Latgales novada deju kolektīvu virsvadītājs un Latgales novada uzveduma “Vakarēšana Latgalē” inscenētājs.
1998.g. – Trīs Zvaigžņu ordenis.
2001. g. – Dziesmu un deju svētku “Rīgai 800” virsvadītājs.
2002. g. – Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts.
2003. un 2008. g – Latvijas XIII un XIV Deju svētku Goda virsvadītājs.
Plašāk:
Imants Magone dzimis 1936. gada 18. aprīlī Balvu rajona Taureskalnā deviņu bērnu ģimenē. Tēvs – Alfrēds Leonhards Magone bija saimnieka dēls, māte Vilma – mājsaimniece. Imants ģimenē bija ceturtais bērns, vecākiem piederēja neliela saimniecība, un visi bērni jau no mazām dienām tika radināti pie lauku darbiem. Balvu 1. vidusskolā beidzis astoņas klases. Kad māte, palikusi viena, ar bērniem 1953. gadā pārcēlās dzīvot uz Cēsu rajonu, turpinājis mācības Cēsu 1. vidusskolā, ko beidzis 1955. gadā.
Par savu pirmo deju skolotāju Imants Magone sauc Alīdu Pušpuri no Balviem, bet pa īstam aizrauties ar dejas mākslu sācis Cēsīs, vispirms ar balles dejām, pat braukdams papildināties uz Rīgu pie Veltas un Ilgvara Kalniņiem. Cēsu kultūras nama deju kolektīvā pie Mildas Letiņas nodejoti visi vidusskolas gadi. Skolotāja Letiņa rosinājusi mācīties vadīt deju kolektīvu arī pašam, un Imants to sācis darīt Jaunraunā un Cēsu vidusskolā. Tad kādā koncertā Rīgā pārējo cēsnieku pulkā tika pamanīts dejotāju pāris – Imants Magone ar partneri Valdu Freimūti – un uzaicināti dejot Valsts deju ansamblī “Sakta”, vēl būdami 11. klases skolēni (1955).
Pēc vidusskolas, 1955. gada septembrī, I. Magone iestājas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, līdz ar to profesionālā dejošana jāizbeidz. Universitātē I. Magone pabeidz četrus kursus, taču trūcīgo ģimenes apstākļu dēļ spiests strādāt, lai palīdzētu uzturēt mazākos brāļus un māsas, tādēļ studijas pārtrauc. Tomēr liktenis lemj, ka jau skolas gados iepazītā dejas mākslas burvība liek sekot šim aicinājumam. Studiju laikā Magone dejo LVU deju kolektīvā, vēlākajā TDA “Dancis”, pie Harija Sūnas (1955–1958). Te viņu pamana pati Helēna Tangijeva-Birzniece un aicina uz Operas un baleta teātra baleta trupu. Magone iztur konkursu, 20 gadu vecumā nonākot baletskolas pieaugušo klasē un baleta izrādēs (1958–1959). Augstskolas mācībspēki tomēr liek izvēlēties: studijas vai dejošana, un Magone lemj par labu baletam. Diemžēl tai laikā nomirst māte, un tālākā izvēle ir skaidra – jāpelna nauda, nopietni jāstrādā. No 1958. līdz 1961. gadam Imants Magone vada Rīgas Pionieru pils deju kolektīvu. Kad bērni ir pārauguši pionieru vecumu, rodas izdevība ar visu bijušo pionieru kolektīvu pāriet uz Poligrāfiķu centrālo klubu un pārņemt no Arvīda Donasa viņa vadītā deju kolektīva “Jautrais pāris” vadību. No šī brīža – 1961. gada, veltot tam visu savu turpmāko mūžu, Imants Magone ir šī deju kolektīva vadītājs. 1963. gadā kolektīvs iegūst TDA “Liesma” nosaukumu, no 1971. gada ir Latvijas Nopelniem bagātais kolektīvs, 1973. gadā – zelta medaļa Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Berlīnē, 1983. gadā – Latvijas Komjaunatnes prēmija.
Poligrāfiķu centrālajā klubā Magone izveido arī bērnu tautas deju kolektīvu “Dzirkstelīte”, ko vada līdz 1993. gadam. 1973. gadā Rīgas rajona kolhozā “Ādaži” viņš izveido Tautas deju ansambli “Sprigulītis”, ko vada līdz 1992. gadam.
Kad Latvija atgūst neatkarību, 1992. gadā, zaudējot Poligrāfiķu kluba telpas, I. Magone nodibina savu tautas deju un mūzikas klubu “Liesma”, kurā dzied, dejo un spēlē deviņi amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk nekā 600 dalībniekiem, tai skaitā TDA “Liesma”, bērnu deju kolektīvi “Dzirkstelīte” un “Dzīpariņš”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Oglīte”.
“Liesmā” ir tapušas lielākā daļa no Imanta Magones jaunrades dejām. Jaunrades deju konkursos prēmētas viņa dejas “Jaunatnes deja” (1965, V. Stūrestepa mūzika), “Vilksim košu zelta jostu” (1967, G. Ordelovska mūz.), “Skani, mana tēvu zeme” un “Tec, laiviņa” (1973, G. Ordelovska mūz.), “Ar dancīti piecēlos” (1976, G. Ordelovska mūz.) un “Anniņa un Miķelītis”(1976, R. Paula mūz.), “Kumeliņi, kumeliņi” (1978, J. Grigaļa mūz.) un “Lielvārdes dancis” (1978, G. Ordelovska mūz.), “Alsungas polka” (1986, M. Vimbules mūz. apd.) un “Svētku solis” (1986, M. Vimbules mūz. apd.). Deju svētkos dejotas ir arī I. Magones dejas “Spēlē, spēlmani” (E. Melngaiļa mūz.) un “Ģērbies, saule, sudrabota” (A. Kuprisas mūz. apd.).
Imantam Magonem ir tuvs arī estrādes deju žanrs. Viņš bija viens no pirmajiem šī novirziena aizsācējiem latviešu tautas deju ansambļos. Sevišķi daudz viņš savā daiļradē izmantojis Raimonda Paula mūziku. 1971. gadā tautās aiziet viņa pirmā šāda veida deja “Zēns paņēma līgaviņu”, vēlāk popularitāti iemanto arī “Vēju stundā”, ”Ai, dundur, dundur”. Ar Raimonda Paula mūziku tapušas arī dejas “Anniņa un Miķelītis”, “Trīs, trīs, trīs”, “Sanāciet, sadziediet, sadancojiet”, “Dzimtenes laukos”. Bet par augstāko virsotni estrādes deju daiļrades virzienā jāuzskata dejas Raimonda Paula mūziklam “Māsa Kerija” – sākotnēji kā atsevišķi koncertnumuri ansambļa “Modo” programmā (1976), vēlāk jau kā plaša deju izrāde TDA “Liesma” izpildījumā.
TDA “Liesma” biogrāfija ir arī Imanta Magones biogrāfija. Brīvības ielas nama direktors, “Liesmas” tempļa saimnieks ar bezkompromisa prasīgumu gan pret citiem, gan pret sevi pašu, ar redzīgu aci, stratēģa prātu un viegli ievainojamu mākslinieka dvēseli. Visa viņa dzīve bija veltīta latviešu kultūras un mākslas apguvei un tālākai nodošanai nākamajām paaudzēm. Viņa vadībā no kādreizējā “Jautrā pāra” izauga vesela tautas deju un mūzikas skola ar neskaitāmiem simtiem sekotāju. Magone daudzkārt palīdzējis sava dzimtā Balvu novada dejotājiem sagatavoties Dziesmu un deju svētkiem. No “Liesmas” izauguši daudzi horeogrāfi un deju kolektīvu vadītāji – Rita Spalva, Ieva Adāviča, Olga Žitluhina, Gita Ūdre, Renāte Linde, Taiga Ludborža, Brigita Čikste, Zigrīda Teivāne, Una Stakle, Mārtiņš Pēdājs, Mārcis Zeibots un citi.
Magone piecdesmit sava mūža gadus veltījis latviešu skatuviskās dejas attīstībai, bagātināšanai un popularizēšanai. Viņš radījis ap 100 horeogrāfiju. Jaunrades deju konkursos prēmētas vairāk nekā 15 Imanta Magones radītās dejas. I. Magone bija visa jaunā meklētājs, eksperimentētājs latviešu skatuviskajā dejā, viens no estrādes dejas žanra aizsācējiem Latvijā. Viņa horeogrāfa valoda bija krāsaina, daudzveidīga un ļoti laikmetīga. Kā pedagogs I. Magone bija ļoti stingrs un prasīgs, reizēm arī dzēlīgs un ass. Nepiekāpīgs prasībās pret sevi, tādu pašu attieksmi viņš prasīja no ikviena. Nekādu atrunu, nekāda aizbildinājuma – dejošanai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Imanta teiciens: “Ko var viens, to jāvar visiem!” ir zināms ikkatram viņa dejotājam. Viņa vadītie kolektīvi vienmēr kalpojuši par paraugu citiem – gan mākslinieciskā, gan stratēģiski organizatoriskā nozīmē.
Žurnālists Raitis Kalniņš: “Viņš mēdz būt arī tāds. Iet kā nelabais, tik nešpetns un dusmīgs – te kādu velk uz zoba, te atmaigst, pasmejas, te soļus ierāda, te atkal plaukstām sit, te uzkliedz, paliela un norāj, lai “Liesma” degtu, jo tai jādeg ir. Un viņš to pieprot, jo ir Imants, jo ir Magone.”/ Vēl ilgi! Liesma. 1986. Nr. 5 (maijs)/
Imants Magone: “Manuprāt, gandrīz nav tādu lietu, ko cilvēks (īpaši vēl jauns!) nevarētu paveikt, ja vien īsti grib.”
Avoti:
https://dziesmusvetki.lndb.lv
https://lv.wikipedia.org
https://enciklopedija.lv
I Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Brigita Čikste
2021. gada janvāris