08.07.1914. Zeltiņu pagastā–04.08.1998. Rīgā
Horeogrāfs, pedagogs. E. Melngaiļa Tautas mākslas nama direktors 20 gadu garumā. Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
Harijs Sūna (A. Donasa 60 gadu jubilejas rakstā): “Sadzīvē dejotā tautas deja, A. Donasa interpretēta, iegūst īpatnējus skatuviskus vaibstus. Jubilāra darbība vispirms iezīmīga ar ļoti lielo pietāti tradicionālās daiļrades tālākajā izkopē. Šai pieejai viņš palicis uzticīgs visā savā jaunradē, gan dejās, kas viscaur sakņojas klasiskajā mantojumā (“Garais dancis”, “Mugurdancis”, “Zvaigznīte”), gan arī kompozīcijās, kurās horeogrāfa fantāzija vecos metus mūsdienīgā skatījumā ieauž jaunā kustību audumā. Te sevišķi gribētos izcelt 1958. gadā pirmajā latviešu jaunrades deju konkursā prēmēto “Latviešu pāru deju” (“Visi ciema suņi rēja”). Tā pelnīti drīz vien nostiprinājās skatuviskās tautas dejas zelta fondā.” /“Mūsu jubilāri”. 1974/
Dzimis 1914. gadā Zeltiņu pagastā pie Alūksnes.
Apguvis grāmatsējēja profesiju.
Mācījies balles dejas M. Kauliņa un M. Grebzdes deju skolā.
Latviešu deju apguvis Jēkaba Stumbra vadītajā deju kopā “Diždancis” (1940–1942), kā arī Lilijas Graudiņas-Āboliņas ritmoplastikas studijā (1941–1945).
Beidzis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1960).
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara dibina deju kolektīvus, iesaistās tautas mākslas kustības atjaunošanā. 1945. gadā viņa vadītais Rīgas 1. slimnīcas deju pulciņš Rīgas pilsētas deju kolektīvu skatē iegūst 1. vietu. Viņa vadītais Poligrāfiķu centrālā kluba deju kolektīvs “Jautrais pāris” (1946–1960) ir viens no vadošajiem deju kolektīviem Latvijā. 1946. gada republikāniskajā deju kolektīvu skatē tas saņem 1. vietu un Kultūras ministrijas balvu – kristāla vāzi. Kolektīvs tiek izvirzīts Vissavienības strādnieku un kalpotāju mūzikas un horeogrāfijas pašdarbības skatei Maskavā, kur iekļūst starp 10 labākajiem, izcīnot tiesības piedalīties noslēguma koncertā Lielajā teātrī, kur dejo “Latviešu deju svītu”. Vēlāk no “Jautrā pāra”, Arvīdu Donasu nomainot Imantam Magonem, izaug TDA “Liesma”.
Pasniedzējs Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (1954–1974). Māca grāmatsiešanu (savu pamatprofesiju), latviešu deju, masu spēles un rotaļas, sarīkojumu dejas.
Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama direktors (1960–1980). Daudzu deju skašu un konkursu žūrijas komisiju loceklis.
Kopš 1955. gada Arvīda Donasa dejas regulāri iekļautas Deju svētku repertuārā. Skolu jaunatnes deju svētkos dejotas A. Donasa dejas “Garais dancis” un “Mugurdancis”.
IV Deju svētku (1960) virsvadītājs. Iestudē laukumā savas dejas “Visi ciema suņi rēja” (dažkārt saukta arī par “Latviešu pāru deju”) un “Garais dancis”, kā arī M. Lasmanes “Dejas prieks” un H. Sūnas “Pie Daugavas”.
Ap 10 jaunrades deju un tautas deju apdaru autors – “Ražas svētkos” (1. vieta 1962. gada jaunrades deju konkursā), “Zvaigznīte”, “Mugurdancis”, ”Garais dancis”, “Visi ciema suņi rēja” u.c.
Dobeles (I Deju svētki), Gulbenes, Madonas (I, II Deju svētki), Pļaviņu (II Deju svētki), Rīgas Proletāriešu rajona (IV Deju svētki) deju kolektīvu virsvadītājs.
1970. g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
Arvīds Donass (polemikā aizstāvot tautas deju kolektīvu tiesības pārstāvēt latviešu tautas mākslu folkloras forumos, atklāt jaunu, mūsdienīgu folkloras skatījumu): “Vai tautas deja, kas, tāpat kā dziesma, vienmēr bijusi cieši saistīta ar tautas dzīvi pat grūtākajos vēstures periodos, tagad būtu pieskaitāma pie pagātnes, muzeja vērtības? Vai te neslēpjas pretruna ar vispāratzītu uzskatu, ka folklora ir kā saknes, mūžam neizsīkstošs avots tautas daiļrades tālākai virzībai, attīstībai? Kāds varētu būt pamats pieņēmumam, ka tautas dejai pagātne ir, bet pavediens, kas saista ar tagadni un nākotni, pārtrūcis? Tātad saknēm nav turpinājuma? (…) Jauniešu aizraušanos ar dejas mākslas kopšanu var nodrošināt tikai interesants, daudzveidīgs repertuārs, saturīgs darbs, vadītāja personība, prasīgums, iespēja apzināties savu varēšanu, prasmi, būt ne tikai ņēmēja , bet arī devēja lomā. Reizē bagātināt sevi un citus. (…) Vairāk dabiskuma, mazāk brīnumu! Šie baleta reformatora Novēra vārdi ir aktuāli arī šodien. Jaunrades deju autoriem dažkārt var pārmest mantojuma deju nepilnīgu pārzināšanu, mehāniski pārņemtu baleta elementu ieviešanu un daudz ko citu. Par to būtu daudz ko runāt radošās pārrunās, ja tādas notiktu.” / Saknes bez turpinājuma? Padomju Jaunatne. 11.02.1988./
Arvīds Donass kā sešpadsmitgadīgs jauneklis ierodas Rīgā, lai atrastu darbu. Brīvajā laikā viņš nodarbojas ar sportu, sevišķi ar basketbolu un futbolu. Ar deju viņam nekādas saiknes nav. Taču jauneklim patīk apmeklēt saviesīgus pasākumus un ballītēs griezt meitenes dejās. Jāpiezīmē, ka Rīgā 30. gados sarīkojumu jeb balles dejas ir ļoti populāras, un Arvīda Donasa “saindēšanās” ar dejas mākslu sākas tieši ar vēlēšanos papildināt iemaņas balles dejās. To viņš, sākot ar 1933. gadu, realizē M. Kauliņa un M. Grebzdes deju skolā Mārstaļu ielā.
Taču 30. gadi Latvijā ir arī milzīgs nacionālās pašapziņas paisuma vilnis. Nacionālā valsts ir nostiprinājusies, dzīve kļuvusi stabilāka un pārticīgāka. Cieņā un godā ir viss, kas tautisks. Šajā laikā faktiski dzimst mūsdienīgā latviešu tautas deja, jo, pateicoties mazas saujiņas entuziastu – Johannas Rinkas, Jāņa Oša, Jēkaba Stumbra pūliņiem, tiek pierakstītas, vāktas un apkopotas tautā saglabājušās tautas deju norises, tiek veidotas pirmās tautas deju apdares, rodas pirmās tautas deju kopas. Ļoti aktīvi darbojas Jēkabs Stumbris, gan Rīgā, gan Latvijas novados rīkodams tautas deju kursus, kur dalās savā pieredzē, māca dejas soļus un gūst jaunus deju materiālus. Šie kursi ir ļoti populāri. Arvīds Donass iesaistās Jēkaba Stumbra vadītajā tautas deju kopā “Diždancis”, kura daudz uzstājas gan laukos, gan dažādos sarīkojumos uz Rīgas skatuvēm, Brīvdabas muzejā, un citur. Tādā veidā Arvīdam Donasam ir iespēja apgūt tautas deju no pirmavotiem, iepazīties ar latviešu tradīcijām, parašām un rituāliem.
Vācu okupācijas laikā, kad ir maz iespēju fiziskām nodarbēm un aktīvai brīvā laika pavadīšanai, jaunieši pulcējas arodbiedrību ierādītās telpās, kur var vingrot, nodarboties ar akrobātiku un arī dejot. Šeit Lilijas Graudiņas-Āboliņas vadībā Arvīds Donass nodarbojas gan ar tautas, gan sarīkojumu dejām.
1944. gada beigās, kad Rīgā ienāk padomju karaspēks, Arvīds Donass kājas savainojuma dēļ atrodas Rīgas 1. slimnīcā. Lai arī līdzšinējā pieredze viņam neliela, tomēr drīz vien Donasam tiek piedāvāts slimnīcā organizēt tautas deju pulciņu, jo pašdarbības kolektīvu veidošana ir gandrīz obligāta prasība visās organizācijās un arodbiedrībās, lai demonstrētu “atbrīvotās” latviešu tautas prieku un sajūsmu. Tas nekas, ka iesākumā 1. slimnīcas deju pulciņā ir tikai daži dejotāju pāri, tas netraucē rīkot priekšnesumus ievainotajiem karavīriem. Jau 1945. gadā kolektīvs iegūst pirmo vietu Rīgas pilsētas 1. pašdarbības skatē. Arī 1946. gada republikāniskajā skatē viņi ir labākie, un nāk piedāvājums pāriet uz Poligrāfiķu centrālo klubu. Tā kā Arvīds Donass ir grāmatsējējs, un viņš nav vienīgais poligrāfiķis kolektīvā, tad piedāvājums tiek pieņemts. Tā rodas deju kolektīvs “Jautrais pāris”, ko Arvīds Donass vada līdz 1961. gadam un kas gūst atzīstamus panākumus deju skatēs un festivālos pat Vissavienības mērogā, pārstāvēdams Latviju arī pašdarbības skatē Maskavā. “Jautrā pāra” pirmais koncerts notiek 1946. gada 6. martā. Tā kā vēlākajos gados no šī kolektīva izaug Tautas deju ansamblis “Liesma”, tad šis datums tiek uzskatīts par TDA “Liesma” dzimšanas dienu.
Savam kolektīvam Arvīds Donass sāk veidot tautas deju apdares un jaundejas. Kā viena no pirmajām rodas “Apkūlību polka”. Tā top pēc pieprasījuma dejā atainot darba procesu, godinot darba pirmrindniekus. Deja gūst panākumus gan pie skatītājiem, gan izpildītājiem. Nākamajai horeogrāfijai – “Ražas svētkos” – Arvīdu Donasu iedvesmo Vīnes valsis un iecere to savienot ar palēciena soli. Tas izdodas! 1962. gadā jaunrades deju konkursā TDA “Vektors” izpildījumā 40 deju konkurencē tā iegūst 1. vietu. Savukārt līdz šai dienai populāro deju “Visi ciema suņi rēja” jeb “Latviešu pāru deju” (droši vien funkcionāriem pirmais nosaukums licies tiem laikiem par “prastu”) Arvīds Donass radījis ar domu, ka jaunieši to varētu dejot arī saviesīgos pasākumos tikpat labi kā masu uzvedumos. Deja veidota nenoteiktam dejotāju pāru skaitam un ir vairākkārtīgi dejota Deju svētkos.
Būdams E. Melngaiļa Tautas mākslas nama direktors, līdz ar to daudzu mākslinieciskās pašdarbības skašu žūrijas komisiju loceklis, Arvīds Donass daudzkārt periodikā teoretizējis un paudis gan savu viedokli, gan attiecīgajā laikā valdošo nostāju tautas mākslas, it sevišķi tautas dejas jautājumos.
Arvīds Donass: “Galvenais jaunrades ierosmes avots neapšaubāmi ir saglabāts latviešu etnogrāfiskajās dejās, tautas dziesmās, parašās, to norisēs. Atbildot uz jautājumu, kas ir tautas deja, – tā ir tautas rakstura tipisko iezīmju paudēja, tā cieši saistīta ar tautas dzīvi, sabiedrības attīstību. Tātad tautas deja nav sastindzis, statisks jēdziens. Dejai ir noteikts kopsakars ar dzīves virzību. Tādēļ arī šodien pašdarbības dejā likumsakarīga ir jaunu laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklēšana un ieviešana, dejas žanru paplašināšana. Kopt tautas deju mākslu nozīmē ne tikai cienīt un popularizēt mūsu tautas gadsimtos radītās vērtības – etnogrāfiskās dejas. Mūsu pienākums ir arī šajā tautas daiļrades jomā nemitīgi radīt jaunas gan mūsu šīsdienas dzīves norisi apliecinošas, gan tradicionālā stilā veidotas dejas.”
Atceroties Arvīdu Donasu, prātā palikusi viņa inteliģence, taisnprātība, godīgums, prasīgums, cieņa un pietāte gan pret kolēģu veikumu, gan katra dejotāja ieguldījumu tautas dejas mākslā.
Avoti.
I. Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
Jolanta Intenberga. Arvīds Donass un viņa atmiņas. Latvijas Mūzikas Akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentes referāts.
Brigita Čikste
2021. gada janvāris