15.07.1909. Lietuvā–14.06.1943. Rīgā, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos
Latviešu deju folkloras krājējs un popularizētājs. Pirmais ievērojamākais latviešu deju apdaru un jaunrades deju veidotājs, aktīvs dievturības un latviskās dzīves ziņas uzskatu atbalstītājs.
2.deju burtnīcas “Dejosim latviski” (1940) ievadā Jēkabs Stumbris raksta: “Nevienā laika sprīdī tauta garīgās tapšanas un augšupejas gaitā nedrīkst būt dīka seno sakrāto vērtību patērētāja. Senču mantotām vērtībām vienmēr jāpieliek jaunas, tikai tā iespējams mūžīgais progress. Jārada jaunas latviskas dejas. Šis darbs ir iespējams līdzīgi tam, kā ir izveidojusies moderna un tomēr dziļi latviska dzeja, mūzika, daiļamatniecība utt. Protams, jaunu latvisku deju veidotājam jābūt brīvam no svešu tautu horeogrāfijas ietekmes, viņam labi jāpazīst latvisko deju pamatelements – nostāšanās, satvērieni, aptvērieni, soļi un beidzot, viņam jāpieturas pie latviskas mūzikas ritma. Uz tādiem pamatiem veidota deja būs nenoliedzami latviska, jo latvisks taču ir viss, ko radījis no svešiem iespaidiem brīvs latvieša radošais gars.”
Dzimis Lietuvā, netālu no Latvijas robežas, kur viņa tēvs ir muižas vagars.
Mācījies Ceraukstes pamatskolā. Šai laikā aizrāvies ar balles dejām. Pēc Jēkaba pamatskolas gadiem ģimene ar abiem dēliem pārceļas uz Rīgu.
1926–1928. g. – mācījies Rīgas pilsētas 3. papildu skolas tirdzniecības zinātņu nodaļā.
1928.–1931. g. – mācījies Rīgas pilsētas komercskolā.
Pēc karadienesta strādājis Daugavpils policijā un brīvā laikā vadījis arī skautu vienību. Vēlāk pārceļas atpakaļ uz Rīgu.
Maizes darbs – vecākais grāmatvedis fabrikā “Perls un Marienfelds” (vēlākā Popova radio rūpnīca).
20.gs. 30. gadu sākumā iepazīstas ar Ernestu Brastiņu, pievēršas dievturu kustībai (kopš 1929. gada), sāk interesēties par latviešu tautas dejām. Darbojies skautu organizācijā, strādājis skautu štābā, apbalvots ar skautu Baltās lilijas ordeni. Publicējis rakstus par latviešu gadskārtu ieražām, to svinēšanas tradīcijām, dažādus aprakstus un pat dzejoļus skautu un dievturu izdevumos.
Latviešu deju mācījies Beatrises Vīgneres plastiskās dejas skolas tautas deju nodaļā, kuru kā vissekmīgākais audzēknis absolvējis 1936. gadā. Tautas deju nodaļā, kura pastāvēja tikai vienu gadu, bija jāmācās tautas dejas ne tikai dejot, bet arī mācīt. Beidzis skolu, J. Stumbris tūlīt sāk rīkot tautas deju kursus dievturiem. Turpmāk vadījis latviešu tautas deju kursus gan provincē, gan Rīgā, studentu korporācijās, mazpulkos, aizsargiem, jaunsargiem, biedrībā “Latvijas Vanagi”, skautu novados, Latvijas Universitātē, fabriku strādniekiem. Pavisam Stumbris sarīkojis vairāk nekā 100 tautas deju kursus, galvenokārt laukos, sevišķi Daugavpils un Ilūkstes apriņķos. Ar tautiskajām dejām piedalījies arī trīs filmās. Ceļodams un kursus rīkodams, Stumbris cītīgi meklē, pieraksta un pēta tautā saglabājušās dejas.
1935. g. – nodibina vienu no pirmajām lielākajām tautas deju kopām Latvijā “Diždancis” (ap 40 dalībnieku) pie Iekšlietu ministrijas propagandas nodaļas, ko vadījis līdz pat savai nāvei. Tas gūst popularitāti Latvijā. “Diždancī” pie J. Stumbra dejot sācis arī Arvīds Donass. 1940. gadā pēc padomju okupācijas “Diždancim” ir paredzēts pārstāvēt latviešu tautas mākslu Latvijas kultūras un mākslas dekādē Maskavā, bet šo ieceri izjauc kara sākšanās.
Mācījis latviešu deju Nacionālās Operas baletskolā (1939–1943) un Rīgas Pionieru pilī (1940–1941).
Viens no pirmajiem, kas apkopo un publicē latviešu folkloras dejas. Sakārtojis trīs deju burtnīcas “Dejosim latviski”. Pirmā burtnīca ar 10 dejām iznāk 1938. gadā, otrā – arī ar 10 dejām – 1940. gadā. Trešās burtnīcas izdošanu aizkavē autora nāve. Tās 8 dejas pirmoreiz publicētas krājumā “Latviešu tautas dejas” (1993, turpat arī 1. un 2. burtnīcas dejas, sastādītāja Ingrīda Saulīte). Viņa paša veidotās 10 jaundejas publicētas krājumā “Latviešu tautas deju apdares” (1995, sast. I. Saulīte).
Jēkaba Stumbra dejas savu pirmo uzvedumu piedzīvojušas viņa vadītajā deju kopā “Diždancis”. Labākās no tām ir folklorizējušās. Pazīstamākās no J. Stumbra dejām ir “Jautrais pāris” (sacerēta 1937. gadā) – dejota I, II, IV Deju svētkos un Skolu jaunatnes I un III Deju svētkos. Rakstos ieviesušās kļūdas dēļ tā ilgi tika uzskatīta par tautas deju. “Maģais dancis” (sacerēta 1933. gadā) – pirmā trīspāru latviešu jaunrades deja, dejota II un XI Deju svētkos, kā arī XIV Deju svētku (2008) lielkoncertā Arēnā Rīga “Deju svētkiem 60”. ”Maģais dancis” joprojām itin plaši tiek izmantots daudzu deju ansambļu repertuāros, sevišķi, pārstāvot latviešu dejas mākslu tuvākās un tālākās pasaules valstīs.
Jēkabs Stumbris dzimis 1909. gada 15. jūlijā, Lietuvā, Latvijas robežas tuvumā. Jau agrā jaunībā Stumbris uzsācis patstāvīgas dzīves gaitas un paša spēkiem beidzis Rīgas pilsētas komercskolu. Nodzīvojis vairākus gadus Daugavpilī, centīgais etnogrāfs visu brīvo laiku izmantojis, interesējoties par latviešu tautas dejām, mūzikas motīviem un senču tradīcijām. Kad J. Stumbris atgriežas Rīgā, viņa vārds jau ir labi pazīstams. Ap Stumbri sāk pulcēties latviešu tautas deju cienītāji. Īsā laikā Stumbris noorganizē tautas deju ansambli “Diždancis”, ar kuru apceļo visus Latvijas novadus. Katrā vietā un katrā turnejā latviešu tautastērpos tērptie dejotāji gūst izcilus panākumus, ieinteresējot aizvien plašākas tautas masas. Būdams lietpratīgs horeogrāfs, Stumbris ne tikai iestudējis, bet arī pats sacerējis jaunas dejas. Liela bijusi viņa interese par latviešu tautas rotaļām un spēlēm. Par šo jautājumu viņš rakstījis apcerējumus un publicējies vairākos laikrakstos un žurnālos. J. Stumbris bijis līdzstrādnieks dienas laikrakstos “Daugavas Vēstnesis”, “Zemgale” u.c. Vēl īsi pirms nāves Stumbris sakārtojis un sakopojis latviešu tautas deju burtnīcu trešo sējumu, kuru nepaspējis publicēt. Viņš daudz veicis jaunatnes audzināšanas un organizēšanas laukā. Darbodamies skautu un mazpulku organizācijās, Stumbris jaunatnē centies ieaudzināt cieņu pret latviešu tradīcijām, izstrādājot arī attiecīgo nodarbību programmas. Stumbris pievērsies dievturu kustībai, publikācijās parakstījies kā Stumbru Jēkabs.
Kārlis Ķezbers: “Tie, kas Stumbru Jēkabu pazina, kas redzēja viņu drasējam pāri skatuvei tautu meitu un dēlu raibajā jūklī, kas lasījuši viņa nopietnos, dziļi tvertos rakstus periodikā, zina, cik daudz esam zaudējuši. Jēkabam Stumbram nebija ienaidnieku, un ja arī kādreiz kādā sirdī radās ļaunuma vai nenovīdības indīgais dīglis, Stumbrs ar savu gaišo smaidu, asprātīgo valodu un izpalīdzību katrā vietā, katrā gadījumā prata izlīdzināt visas plaisas un jebkuru pretinieku vai vienaldzīgu nomaļus stāvētāju pārvērst uzticamā draugā un tautisko paražu kopējā.” /Jēkabs Stumbrs aizsaules ceļā. Daugavas Vēstnesis. Nr. 143, 22.06.1943./
Miris no tuberkulozes pēc smagas operācijas 1943. gada jūnijā. Jēkaba Stumbra dēls Mārcis Stumbris (1942–2014) bijis gleznotājs, dzīvojis Daugavpilī, vēlāk Jelgavā, strādājis Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Mārča Stumbra sieva Marika bija baletdejotāja, kas vadījusi baleta studijas vispirms Daugavpilī, pēc tam Jelgavā. Pie viņas deju gaitas sākusi arī Rita Spalva.
Savas atmiņas par Jēkabu Stumbri publicējusi Velta Liepiņa-Slavtere /Labietis. Nr. 49, 01.01.1975./:
“Savu raksturojumu par Jēkabu Stumbri gribu dot par laiku, kas man bija dots, kopīgi ar viņu strādājot latviešu tautas deju laukā. Manā skatījumā Jēkabā Stumbrī nekā nebija no pozas, nekā ārēji piesavinātā vai mākslīgi radītā. Šai cilvēkā sakļāvās dabiskums ar vienkāršību jaukā saskaņā. Tas reizēm bija kā bērns – sirsnīgs, neparasti kautrīgs. Viņš, mums saviem skolniekiem, teica daudz, mācīja, bet to darīja bez kāda pārākuma. Viņš deva stipru, labdabīgu ietekmi visai mūsu dejotāju saimei. Viņa tikumiskā rakstura stingrība, latviskās dzīves priekšzīme, pamudinājumi, aizrādījumi ieguva tam cieņu, kuri ar viņu kopā strādāja dejotāju pulkā. Likās, viņā mājoja kāds iekšējs spēks, kāda gara burvība. (…) Jēkabam Stumbrim laimējās sākt darboties tai laikmetā, kad latvieši visos kultūras novados bija modušies savai garīgai dzīvei. Latvijas pilsētās radās centrs pēc centra, kas sekmēja nacionālās kultūras mērķus, apbrīnojami auga un attīstījās nacionālā pašapziņa. Godā tika celts latviešu tautastērps, tautasdziesma, tautas deja. Stumbru Jēkabu pazinu jau 1937. gadā. Vidēju kalsnu augumu, melniem matiem, kalsnēju seju. Viņš nāca dievturu draudzes daudzinājumos, sarīkojumu vakaros, kuros veikli un skaisti vadīja latvisko polonēzi. Kad viņu tuvāk sāku pazīt, tas notika tai pašā gadā, kad aizgāju dejot viņa tautu deju kopā. (…) Tā bija jauka, draudzīga saime, kuras dvēsele bija pats Jēkabs Stumbris. Ikkatrs no mums viņu mīlēja, atzina un klausīja. Kopā nebija tā saucamā režīma, tomēr savs laiks bija smiekliem, savs darbam. Viss noritēja jautrā humora garā, jo Jēkaba Stumbra personība vienmēr bija spraigas jautrības apjemta. Viņa iemācīšanas veids bija viegli saprotams, dejas ātri veidojās. Ap sevi viņš vēlējās draudzīgu sadarbību, saskaņu. Nekad viņu neredzēju dusmīgu, viņš prata dusmas apslēpt, bet, ja kāds viņu bija kaut kā aizkaitinājis, tad ļoti smalki un viegli lika tam saprast, ka kopā tā vietā ir radies atvietotājs. Intrigas un nemieru viņš savā kopā necieta. Deju, kura tika mācīta, viņš paskaidroja, no kurienes tā radusies, kādā novadā dejota, cik tā latviska, cik ārējo iespaidu ietekmēta. Tā, līdz ar dejošanu, dejotāji mācījās arī dejas vēsturi. (…) No mums viņš prasīja vieglu soli, “lai tauta nedzird, ka smagi dejo”, smaidīgas, priecīgas sejas, sadzīvošanos savā starpā dejojot. Liekas, ka viņš lepojās uz saviem dejotājiem, lai tie nestu tautā latvisko stāju. Kurš valkāja tautastērpu, meitām publiski nesmēķēt, puišus neredzēt piedzērušā stāvoklī. (…) Bieži viņš aizbrauca mācīt dejas citās Latvijas pilsētās dažādām pašdarbības kopām – skautiem, aizsargiem, jaunsargiem, kam vajadzēja viņa norādījumus un padoma. Vēlāk, kad deju kopai bija jāizvēlas nosaukumu, to nosauca par “Diždanci”. Kopā ar kori “Diždancis” apbrauca daudzus Latvijas novadus – Liepāju, Saldu, Tukumu, Jelgavu, Daugavpili, Krustpili, Valmieru, Vidzemes lielākos centrus. Nezinu Rīgā tādas skatuves vai zāles, kur “Diždancis” nebūtu dejojis. Dailes un Nacionālais teātris, bērnu rītos Brīvdabas muzejā, pat cirkus arēnā, kuru atceros kā grūtu pārbaudi, jo arēnas zāģu skaidu mīkstais pamats bija pārklāts ar drānu, kur dejojot kājas grima un pinās. (…) Jēkaba Stumbra slimība nevienam no mums, dejotājiem, nebija noslēpums, mēs to ar bažām vērojām. Tikai viņš pats par to nerunāja, nežēlojās. Bieži viņu satiku uz Brīvības ielas, kur man tuvumā viņš dzīvoja. Vienmēr viņš nāca pretī smaidošs, steidzīgs, dzīvesprieka pilns, likās, tam nebūtu nekādas rūpes, kaut gan slimība viņu nomāca. Cik ļoti viņš mīlēja tautas deju, vienmēr pats gribēja līdzi dejot, sevišķi “Maģo danci”. Tā “Maģais dancis” izvērtās par Jēkaba Stumbra mīļāko deju. (…) Mūsu kopā nāca trausla, skaista meitene brūnām acīm, kura Jēkabam Stumbrim ļoti patika, kad tā ieradās mēģinājumos, viņa seja atplauka īstā priekā. Tomēr viņa izvēlējās sev citu mūža draugu, un Jēkabs Stumbris paņēma sev šmaugo Mirdzu, un ģimenē radās meita Ildze un dēls Mārtiņš.”
Avoti:
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
https://periodika.lndb.lv/. Raimonds Čaks. Jēkabs Stumbris. Labietis, Nr. 6. 01.11.1939
https://periodika.lndb.lv/ Kārlis Ķezbers. Jēkabs Stumbrs aizsaules ceļā. Daugavas Vēstnesis Nr.143 (22.06.1943.)
https://periodika.lndb.lv/ V.Liepiņa-Slavtere. Manas atmiņas par Jēkabu Stumbri. Labietis, Nr.49. 01.01.1975.
Brigita Čikste
2021. gada janvāris