Dzimusi Sirmbārde, 19.08.1921. Penza, Krievija–19.09.2013. Rīga
Latviešu baletdejotāja, baletmeistare, horeogrāfe, pedagoģe.
1928.–1932. g. – mācījusies Aleksandras Fjodorovas baleta studijā Rīgā
1932.–1939. g. – mācījusies Latvijas Operas baleta skolā pie H. Tangijevas-Birznieces, H. Plūča, O. Lēmaņa u. c.
1939.–1941. un 1944.–1957. g. – Latvijas Operas un baleta teātra baleta soliste
1942–1943. g. – LPSR Valsts mākslas ansambļa soliste Ivanovā
1943.–1944. g. – papildinājusies Maskavas Lielā teātra horeogrāfijas skolā
1948.–1991. g. – LNO baleta repetitore, pedagoģe, baletmeistare
1957.–1986. g. – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoģe
1958.–1963. g. – Valsts Filharmonijasdziesmu un deju ansambļa “Sakta” baletmeistare
1965.–1968. g. – LNO galvenā baletmeistara pienākumu izpildītāja
1997.–2003. g. – A. Barinova baletskolas “Baleta pasaule” pedagoģe
- g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece
- g. – Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece
- g. – Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte
- g. – apbalvota ar Trīs Zvaigžņu ordeni, IV šķira
Iestudējumi un oriģinālhoreogrāfijas Latvijas Operas un baleta teātrī: P. Barisons “Ziedu vija” (1965), kas uzskatāms par vienu no labākajiem baletmeistares veikumiem; L. Delībs “Kopēlija” (1966); J. Ķepītis “Turaidas roze” (1966), S. Vlasovs “Asele” (1969); J. Mediņš “Mīlas uzvara” (1970); B. Asafjevs “Bahčisarajas strūklaka” (1972); S. Vasiļenko “Mirandolīna” (1974).
Valsts deju ansamblī “Sakta” I. Strode iestudējusi piecas programmas. Populārākās dejas: “Stūru stūriem tēvu zeme”, “Dižā deja”, “Sprigulītis, grābeklītis”, “Andžiņš” u.c.
V Deju svētku virsvadītāja 1965. gadā.
Plašāk:
Tēvs Kārlis Sirmbārdis bijis zemes mērītājs. Māte Ļubova – skolotāja. I. Strode mācījusies Rīgas P. Dzeņa ģimnāzijā 1928.–1939. g., Aleksandras Fjodorovas baleta studijā un Latvijas Operas baleta skolā. Pirmie mazās dejotājas soļi uz Operas skatuves tika sperti jau 1928. gadā baleta “Riekstkodis” izrādē. 1939. gadā pēc baleta skolas beigšanas viņa uzsāk balerīnas gaitas Nacionālajā operā.
Pienākot laika griežiem 1940. gadā, Irēna Strode savu nostāju pauž, iestājoties komjaunatnē. Vai drīkstam nosodīt cilvēku par viņa pasaules uztveri? Aizsākoties II Pasaules karam, 1941. gada jūnijā I. Strode evakuējas vispirms uz Čuvašiju, tad uz Gorkiju un Kirovu. Tur viņa pievienojas Ivanovā organizētajam LPSR Valsts mākslas ansamblim, kur ir baleta māksliniece (1942–1943). Ansamblis sniedz koncertus karaspēka vienībās frontē un aizmugurē, evakuēto bērnu namos un hospitāļos. Atgriezusies Latvijā, turpina strādāt Operā sākumā kā baletdejotāja, vēlāk arī kā repetitore un baletmeistare. Dejotājas karjeras sākumā I. Strodei tika uzticētas lomas, kurās bija vajadzīga spoža tehnika un pārliecinošas aktieriskās dotības. Klasiskajās lomās dejotājas individualitāte spilgtāk izpaudās atjautīgajos un dzīvespriecīgajos raksturtēlos.
Nenoliedzami, Irēnas Strodes lielākais ieguldījums ir Latvijas baleta vēsturē, gan kā dejotājai, gan baletmeistarei, gan, it īpaši, pedagoģei.
No 1948. gada I. Strode, strādājot par baleta solisti, sāk pievērsties pedagoģiskajam darbam gan kā trupas pedagoģe repetitore, gan kā baletskolas vecāko klašu pasniedzēja. Savās audzēknēs viņa centās atraisīt individuālās dotības un attīstīt viņu patstāvību. Viņa uzskatīja, ka jaunajiem dejotājiem nav svarīgi tikt pie sarežģītas un lielas lomas, bet ir svarīgi 20 gadus godam noturēties, pilnveidojot un slīpējot meistarību, bagātinot personību. Starp viņas audzēknēm ir Velta Vilciņa, Ināra Gintere, Larisa Tuisova, Gunta Bāliņa, Inese Dumpe, Zane Lieldidža-Kolbina, Regīna Kaupuža u. c.
Būdama Operas un baleta teātra baletmeistare, Irēna Strode veidojusi gan savas baleta izrāžu oriģinālhoreogrāfijas, gan klasisko baletu atjaunojumus un iestudējumu pārlikumus. Te lieti noderējusi viņas fenomenālā atmiņa un zināšanas.
Tomēr Irēna Strode atstājusi pēdas arī latviešu skatuviskās dejas attīstībā, un tas notiek laikā, kad liktenis viņu ievirza Valsts Dziesmu un deju ansambļa “Sakta” baletmeistares pozīcijā.
- gadā I. Strodi uzaicina vadīt Valsts Filharmonijas Dziesmu un deju ansambli. Viņas uzdevums – pēc pārtraukuma ansambļa darbībā no jauna izveidot trupu, nodrošināt profesionālu tehnisko līmeni, veidot un paplašināt repertuāru. Šajā laikā ansamblis iegūst nosaukumu “Sakta”. Ansamblī veidojas spilgti iestudējumi un latviešu skatuves dejas. Piecu gadu laikā Irēna Strode sagatavo piecas programmas. Šajā laikā top viņas pazīstamākās latviešu skatuves dejas “Stūru stūriem tēvu zeme”, “Dižā deja”, “Andžiņš” u.c. Pirmo reizi “Sakta” arī dodas viesizrādēs ārpus Latvijas PSR.
Kā loģisks rezultāts šim baletmeistares darba virzienam ir viņas iecelšana Deju svētku virsvadītājas godā. V Deju svētkos 1965. gadā Irēna Strode ir apstiprināta par virsvadītāju, un viņai uzticēti astoņi deju iestudējumi laukumā (asistents Imants Magone) gan TDA, gan jauniešu deju kolektīvu izpildījumā. Sevišķi interesanti viņai izdodas iestudēt mazāko izpildītāju grupu – Tautas deju ansambļu priekšnesumu “Meiteņu deju ar jostām”, “”Dižo deju”, “Dancot gāju ar meitām”. Mazāk veiksmīgi ir lielie masu uzvedumi jauniešu deju kolektīviem, jo pieredzes trūkums liedz virsvadītājai pietiekami mobilizēt dejotājus uzdevumu izpildei.
Irēna Strode iestudējusi arī dejas Latvijas PSR Akadēmiskajā drāmas (Latvijas Nacionālajā) teātrī, kā arī baletus Ostravas Operas un baleta teātrī, Mongolijas operas un baleta teātrī Ulanbatorā, Harkovas operā .
Avoti:
I.Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1946–2003. V/a Tautas Mākslas centrs, 2007
- Bāliņa, I. Bite. Latvijas baleta enciklopēdija. Izd. ”Pētergailis”, 2006
https://enciklopedija.lv/
Brigita Čikste
- gada janvāris