Dzimis 1935. gada 28. jūlijā Rīgā
Horeogrāfs, Deju svētku virsvadītājs, kino ražošanas organizators. LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks,Trīs Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Gints Baumanis (1963–2019), horeogrāfs, TDA “Rotaļa” vadītājs:
“Cilvēks, kuru pazīst visa Latvijas dejotāju saime, kuru visās deju zālēs sagaida ar prieku un aplausiem, kura padomu uzklausa it visur. Cilvēks, kurš izaudzinājis ne vienu vien latviešu skatuviskās tautas dejas paaudzi, kuram ir pašam savi vērtēšanas kritēriji, kā jādejo latviešu deja. Cilvēks, kurš saprot un mīl deju, kuram deja ir visa dzīve. Cilvēks ar lielo burtu. Nedaudz pārfrāzējot zināmu teicienu, būtu jāsaka: “Latviešu deja bez Ulda Šteina būtu tas pats, kas laba kafija bez laba konjaka!””
1935. g. – dzimis Rīgā agronoma Jūlija un mājsaimnieces Marijas Šteinu ģimenē.
1954.g. – pabeidzis Lielvārdes vidusskolu.
1959.g. – absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu kā inženieris elektromehāniķis.
1959.–1999. g. – darbs Rīgas Kinostudijā dažādos amatos: inženieris, cehu priekšnieks, galvenais inženieris ražošanas jautājumos (1968–1978), direktora vietnieks (1978–1990), direktors (1990–1999).
Dejot sācis 1950. gadā Ogresgalā, (Ogres DIS) savas mātes vadītajā deju kolektīvā, pēc tam Lielvārdē, Ķeguma patērētāju biedrības deju kolektīvā pie Harija Sūnas.
- –1963. – dejojis LVU Tautas deju ansamblī “Dancis”.
No 1960. līdz 2015. g. – Rīgas Tehniskās universitātes (agrāk Rīgas Politehniskais institūts) TDA “Vektors” vadītājs. Kopš 2016. g. – TDA “Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales asistents.
VII–XI Deju svētku (1975–1993) virsvadītājs (1990.,1993. – Vidzemes novada deju uzvedumu virsvadītājs), Deju svētku “Rīgai 800” virsvadītājs (2001), XIII–VI Deju svētku (2003–2018) Goda virsvadītājs. 2008. g.– deju lielkoncerta “Deju svētkiem 60” mākslinieciskais vadītājs.
1967.–1984. g. – Baltijas valstu studentu Dziesmu un deju svētku “Gaudeamus” Latvijas kolektīvu virsvadītājs.
V–XVI Deju svētkos (1965–2018) dejotas septiņas Ulda Šteina dejas: “Viļņojas druvas”, “Dancis pa trim”, “Vāveru polka”, “Litenietis”, “Vadžu dancis”, “Smēdes puiši – muzikanti”, ”Gauja un Gaiziņš”.
Sešas U. Šteina dejas prēmētas jaunrades deju konkursos: “Inženieru valsis”, “Smēdes puiši, muzikanti”, “Dancis pa trim”, “Vadžu dancis”, “Vāveru polka”, “Sudmaliņas”.
Rīgas pilsētas Kirova rajona (1965–1980) un Madonas rajona deju kolektīvu virsvadītājs (1981–1985).
LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1973).
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2005).
2019. gada 29. aprīlī – Dejas balva par mūža ieguldījumu, tādējādi kļūstot par jaunizveidotā apbalvojuma pirmo mūža balvas ieguvēju.
Uldis Šteins ir cilvēks ar ļoti īsu un “neinteresantu” CV jeb koncentrēto biogrāfiju: visu mūžu nostrādājis VIENĀ pamatdarba vietā – Rīgas Kinostudijā, dažādos amatos virzīdamies pa karjeras kāpnēm; savā mūžā vadījis TIKAI vienu deju ansambli – “Vektoru” (ja neskaita jaunības gadu “ieskriešanos” ar Lielvārdes deju kolektīvu un vēl dažas sīkas epizodes); jaunradījis TIKAI 7 dejas, kuras VISAS ir dejotas Deju svētkos. Deju speciālists – amatieris, jo profesionālas izglītības deju jomā viņam nav. Tomēr Uldis Šteins PĒDĒJOS 50 GADOS ir viens no viscienītākajiem, visiemīļotākajiem latviešu skatuves dejas ekspertiem, deju kolektīvu vadītājiem un dažāda mēroga Deju svētku virsvadītājiem. Dejas inženieris ar konstruktīvu domāšanu, loģisku prātu, pārdomātu rīcību, nosvērtu un mierīgu temperamentu, lojālu un demokrātisku attieksmi gan pret augstāk, gan zemāk stāvošajiem deju jomā.
Ulda Šteina dažās rindkopās uzrakstāmā, bet garu mūžu ilgā biogrāfija atspoguļo veselu laikmetu latviešu skatuves dejā: II Deju svētkos 1950. gadā viņš ir dejotāju pulkā, dejodams pat solo čehu dejā “Ganiņš” savas mātes vadītajā Ogres DIS deju kolektīvā, bet no 1960. gada pārstāv kolektīvu vadītāju saimi. 1965. gadā viņš jau atrodas virsvadītāju tribīnē, būdams Aleksandra Lemberga asistents, bet 1975. gada Deju svētkos jau izrīko dejotāju masas patstāvīgi. XVI Deju svētkos 2018. gadā – Uldis Šteins joprojām ir deju laukumā un arī virsvadītāju ložā kā Goda virsvadītājs.
No ulmaņlaikiem, kad dzimis, viņš neko daudz neatceras, bet ļoti spilgtas bērnības atmiņas Šteinam saistās ar kara gadiem, kad ekonomisku apstākļu dēļ ģimene maina dzīvesvietas un beigās bēgļu gaitās nonāk Kurzemes katlā, kur kādu laiku, slēpdamies no frontes tuvošanās, pat dzīvo purva bunkurā.
Pēckara gados Ulda tēvs Jūlijs Šteins strādā vadošos amatos lauksaimniecības uzņēmumos un tiek pārcelts no vienas darba vietas citā, tāpēc ģimene atkal maina dzīvesvietas, un mainās arī mazā Ulda skolas. Bet vidusskolā viņš sāk iet Lielvārdē, tai laikā dzīvodams pie sava vectēva, arī Jūlija Šteina, kurš ir ļoti cienīts skolotājs Lielvārdes skolā. Te notiek arī satikšanās ar Hariju Sūnu, kas, kā redzams, ietekmē visu Ulda Šteina dzīves gājumu. (Tas ir interesanti, cik daudzu cilvēku dzīves ietekmē kāda liktenīga satikšanās tikai ar vienu harismātisku personību!) Harija Sūnas ierosināts, Uldis paliek vadīt Lielvārdes deju kolektīvu, kad Sūna savukārt sāk vadīt universitātes dejotājus. 1954. gadā Uldis Šteins pabeidz Lielvārdes vidusskolu un iestājas Latvijas Valsts universitātē, nolēmis kļūt par inženieri. Togad tieši tiek atvērta jauna specializācija – rūpniecības un transporta elektriskās iekārtas. Arī tas ir paradoksāli: Uldis Šteins iestājas Latvijas Valsts universitātē, bet beidz Rīgas Politehnisko institūtu, jo viņa studiju laikā inženiertehniskās fakultātes tiek atdalītas no universitātes. Protams, nenovēršami – jaunais students sāk dejot arī Harija Sūnas vadītajā universitātes centrālajā deju kolektīvā (tādi atsevišķi ir arī fakultātēs), kas 1960. gadā kļūst par TDA “Danci”. “Dancim” tie ir spoži gadi Harija Sūnas vadībā, un dejotājs Uldis Šteins no tā gūst labu pieredzi savam tālākajam radošajam deju speciālista mūžam.
Bet 1960. gadā pie viņa vēršas Rīgas Politehniskā institūta dejotāji: jau divus gadus viņiem ir savs deju kolektīvs, bet ar vadītājiem lāgā neveicas. Tagad nu viņi nolūkojuši “savējo” – Uldi Šteinu. Un jaunais inženieris ļaujas pierunāties. Tā nu sākas ilgais ceļš dejā, mīlestības stāsts, kurš nav beidzies vēl šodien – 2021. gada sākumā. Šis stāsts nebeidzas arī tad, kad, atzīmējot savu 80 gadu jubileju un 55 gadus (!) “Vektora” vadītāja godā, Uldis Šteins nodod “Vektora” vadības stafeti PAŠA IZVĒLĒTAI sava darba turpinātājai – jaunajai un talantīgajai horeogrāfei Dagmārai Bārbalei. Uldis turpina strādāt kā Dagmāras balsts un padomdevējs. Un vēl jau ir arī “Vektora” vidējā paaudze – Ulda “gvarde” līdz kaulam, viņa dejotāji no papēžiem līdz matu galiņiem.
Avoti:
Ingrīda Saulīte. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. V/a Tautas mākslas centrs, 2007
https://dziesmusvetki.lndb.lv
Brigita Čikste, Uldis Šteins. Dejas inženieris. RTU izdevniecība, 2017
Brigita Čikste
2021. gada janvāris